Kopš Latvijas neatkarības formālās atjaunošanas nav trūcis partiju, kas sevi deklarējušas kā nacionāli orientētas. Daudzas no tām pazudušas tikpat ātri, kā uzradušās, citas pastāv joprojām. Šajās vēlēšanās par nacionāli noskaņoto vēlētāju balsīm pamatā cīnās (diemžēl jālieto šis vārds) divi spēki - „Visu Latvijai!" un TB/LNNK kopīgi izveidotā Nacionālā apvienība, kā arī apvienība „Vienotība".

Pašiem vēlētājiem gaidāmajās vēlēšanās ir jāveicina esošo nacionāli orientēto partiju attīrīšanās, svītrojot no sarakstiem necienīgus kandidātus. Atbrīvojoties no svešām idejām un partiju sponsoru ietekmes, būs radīti priekšnosacījumi, lai nākotnē izveidotos vienots nacionālistu saraksts, no kura kandidētu gan pie partijām piederošie, gan bezpartejiskie kandidāti.

Apvienība „Vienotība"

Viens no „Vienotības" pirmsvēlēšanu lozungiem ir nacionāla valsts. Šo lozungu daļēji apstiprina aktīvā retorika pret apvienību „Saskaņas centrs", kas Latvijā nešaubīgi pārstāv Austrumu intereses. Tomēr iestāšanās pret kādām svešām interesēm ne vienmēr nozīmē arī iestāšanos par nacionālām interesēm. Par to liecina gan „Vienotības" kopējā nekritiskā attieksme pret Rietumu varas struktūru (sevišķi - Eiropas Savienības) darbības sekām Latvijā, gan atsevišķu apvienības grupu paustās nacionālismam naidīgās idejas.

 „Vienotības" programma un praktiskā darbība apliecina, ka šīs apvienības izpratnē nacionālai valstij pietiek ar kopēju saziņas valodu un pilsonisko piederību. Apvienības izplatītajā avīzē nacionālas valsts sakarā netiek runāts ne par valsts neatkarības jēdzienu, ne par nacionālas ekonomikas veidošanu (latviešu ietekmes nostiprināšanu tautsaimniecībā), ne par latviskas kultūrvides veidošanu. Šādu sašaurinātu izpratni izskaidro cits avīzē atrodams formulējums: „līdzdalība arvien ciešāk integrētas Eiropas Savienības kodolā". Tā kā frāze „arvien ciešāk integrētas" liecina par atbalstu ES centralizācijai un pārtapšanai par superlielvalsti, nav jābrīnās, ka apvienības attieksme pret nacionālas valsts vajadzībām ir atturīgi vēsa. Faktiski „Vienotības" vadošo politiķu atbalsts latviešu nacionālajām interesēm ir tik tālu, cik tālu tās nav pretrunā ar Rietumu varas struktūru interesēm - pēdējām vienmēr tiek dota prioritāte.

Viena no Rietumu interesēm (kas šajā gadījumā sakrīt arī ar mūsu vajadzībām) ir vājināt Austrumu kaimiņa ietekmi Latvijā. Tādējādi „Vienotība" atbalsta, piemēram, vienu valsts valodu un neatkarīgu enerģētikas politiku. Šī nostāja ļauj partijai piesaistīt gan jaunus nacionāli noskaņotus biedrus, gan arī vēlētāju atbalstu. Partija izpelnās vēlētāju simpātijas arī ar savu nostāju pret līdzšinējo korumpēto varu, kas savulaik izveidojās no kompartijas un VDK aprindām.

Tomēr apvienībai pietrūkst konsekvences nacionālās intereses aizstāvēt arī ekonomikā un valsts pārvaldes jautājumos, kur tās saduras ar mums nelabvēlīgu Rietumu politiku. Kā piemērus var minēt gan Latvijas uzņēmumu un zemes iztirgošanu ārvalstniekiem (ES uzspiestais brīvas kapitāla kustības princips), gan vietējo ražotāju aizsardzības trūkumu (ES uzspiestais brīvas preču kustības princips), gan apvienības atbalstu ārvalstu imigrantu ieplūšanai mūsu valstī (ES uzspiestais brīvas personu kustības princips). Vairāki apvienības vadoši biedri (piemēram, S. Kalniete) aktīvi līdzdarbojušies, lai panāktu vēl lielāku varas koncentrāciju Eiropas Savienībā, tādējādi turpinot demontēt Latvijas valstiskumu.

Kaut gan kultūras jomā apvienība iestājas par vienu valsts valodu, tai pietrūkst iekšējas vienotības citos nacionālās kultūras jautājumos. Ja, piemēram, apvienībā ietilpstošās „Pilsoniskās Savienības" biedri J.Kursīte, J.A.Krūmiņš, kā arī Staltu ģimenes pārstāvji ne tikai vārdos, bet arī darbos stiprinājuši latviešu kultūru, tad t.s. „Ēlertes grupa" (faktiski Sorosa fonda neformāls atzars) atklāti runā par „dažādu tautību latviešiem", kuri prot latviešu valodu, bet mūsu zemē kopj dažādas, t.sk. eksotiskas kultūras. Lieki atgādināt, ka šī grupa iestājas arī par seksuāli dezorientētu personu dzīvesveida morālu un tiesisku legalizāciju.

Apvienība nav brīva no arī no dažādu sponsoru interesēm. Piemēram, Kristovskis aktīvi lobē t.s. „Ventspils opozicionāru grupējumu", kurš savulaik Ventspils naftu gribēja pārdot ar Kremli saistītajai kompānijai „Severstaļ". Savukārt apvienībā ietilpstošā partija „Sabiedrība citai politikai" darbojas bijušo Parex bankas īpašnieku Kargina un Krasovicka interesēs, jo tās valdē un sponsoru sarakstos ir vairāki Parex bankas mazākuma akcionāri un vadoši darbinieki. Lieki atgādināt, ka tieši šī partija neilgi pēc Parex bankas pārņemšanas rīkoja pasākumu, kas organizēti pārauga 13. janvāra grautiņos. Ēlertes grupa nešaubīgi pārstāv ASV oligarha Dž. Sorosa intereses, kurš savulaik atbalstīja gan kompartijas funkcionāru izveidotā „Latvijas ceļa", gan „Tautas partijas" nākšanu pie varas.

Neapšaubot daudzu apvienības „Vienotība" biedru patieso patriotismu, jāsaka, ka apvienības devums nacionālas valsts veidošanā būs atkarīgs no tā, vai apvienības iekšienē izdosies no varas atstumt šī politiskā spēka kosmopolītisko grupējumu (Ēlerti, Kalnieti, Štokenbergu, Kristovski un saistītās personas). Pretējā gadījumā Latvija veidosies tikai kā Eiropas Savienības reģions, kas ilgākā laikā sasniegs ES vidējo dzīves līmeni, bet ko noteikti nevarēs saukt par nacionālu latviešu valsti, jo politisko lēmumu pieņemšana būs koncentrēta Briselē, uzņēmumi piederēs ārvalstniekiem, bet Latvijas etniskais sastāvs un kultūra migrācijas rezultātā kļūs vēl raibāki.

Nacionālā apvienība „Visu Latvijai! - TB/LNNK"

Uzmanīgāki politikas vērotāji noteikti būs pamanījuši, ka „Visu Latvijai!" un TB/LNNK tuvināšanās notika bez dziļām iekšējām simpātijām, vairāk pragmatisku apsvērumu dēļ. TB/LNNK sākotnējā vēlme bija iekļauties „Vienotībā", bet pēc atraidījuma nācās apvienoties ar „Visu Latvijai!", jo abām partijām pastāvēja reāls risks atsevišķi Saeimā netikt vispār. Tomēr no nacionāli noskaņoto vēlētāju viedokļa šis solis vērtējams viennozīmīgi pozitīvi, jo apvienība būs pārstāvēta nākamajā parlamentā, un sev tīkamākos kandidātus vēlētāji varēs atlasīt paši.

Nacionālajā apvienībā var identificēt tās pašas problēmas, ko „Vienotībā" - pārāk nekritisku attieksmi pret Rietumu interesēm Latvijā, nevēlamu sponsoru ietekmi un nereti arī nacionālisma sašaurinātu uztveri, reducējot to tikai uz etniskiem jautājumiem. Tomēr salīdzinot ar „Vienotību" ir arī būtiska priekšrocība - ļoti daudz jaunās paaudzes politiķu, kas dod cerības uz pozitīvām izmaiņām apvienības darbā. Tieši jaunatnes politiskā aktivitāte un plašais atbalsts nacionālisma idejai dara bažīgu veco politiķu paaudzi, kas labprāt redzētu jaunatnes kontrolētu iekļaušanos esošajās partijās, nevis patstāvīgu politisko darbību.

Būtiskākais apvienības trūkums ir ēna, kas nāk līdzi no līdzšinējās TB/LNNK politiskās (bez)darbības. Lai arī noteikti var apgalvot, ka bez TB/LNNK klātbūtnes Saeimā situācija valodas un pilsonības jautājumos būtu vēl sliktāka, tomēr jāsaka, ka, salīdzinot ar savām iespējām, nacionālajos jautājumos šī partija ir izdarījusi nepiedodami maz. Turklāt partijai nāk līdzi arī daudzi skandāli - šeit der atgādināt „Haritonova pastnieka" J.Dobeļa izlēcienu, nogādājot Saeimā I.Haritonova atbalstam savāktos parakstus, Jūrmalgeitas piparoto gadījumu, kura rezultātā vadošu amatu partijā zaudēja J. Straume, un VDK darbinieka N.Lakuča ilgstošo finansiālo atbalstu partijai. Nesen pamatīgas galvassāpes apvienībai sagādāja cita sponsora - Leona Jakrina (V.Krasovicka biznesa partneris) dēla Emīla Jakrina rīcība, mēģinot ietekmēt Latvijas televīzijas vadību, lai tā pozitīvāk atspoguļotu satiksmes ministra K.Gerharda darbību.

Nav šaubu, ka „Visu Latvijai!" jaunā politiķu paaudze apzinās riskus, kas saistīti ar TB/LNNK līdzšinējo darbību, tāpēc apvienošanās notika ļoti ilgi un negribīgi. Tāpat nav šaubu, ka TB/LNNK „vecās gvardes" mērķis ir tikt Saeimā, pakāpjoties uz jauno un nepieredzējušo partneru pleciem. Tomēr pozitīvi, ka nacionāli noskaņotiem vēlētājiem tagad nav jāizvēlas starp diviem ideoloģiski radniecīgiem sarakstiem, bet viņi var izvēlēties sev tīkamākos kandidātus viena saraksta ietvaros.

Kas no tā?

Kā jau minēju ievadā, raksta mērķis ir veicināt nacionālo spēku apvienošanos un atbrīvošanos no svešām ietekmēm. Nav normāli, ka atjaunotajā valstī divdesmit gadu laikā nacionālisti nekad pēc būtības nav bijuši pie varas. Tieši nacionālas politikas trūkums kultūrā un tautsaimniecībā ir izraisījis to dziļo krīzi, kurā atrodamies. Lai nacionālisti pārskatāmā nākotnē nonāktu pie varas, jāveicina sekojoši procesi:

1) Nacionālās apvienības un „Vienotības" (vai vismaz tās nacionāli noskaņotās daļas) saplūšana, veidojot kopēju politisku platformu nacionāli noskaņotiem vēlētājiem;

2) TB/LNNK vecās politiķu paaudzes nomaiņa Nacionālajā apvienībā;

3) Abu apvienību nacionālās ideoloģijas attiecināšana uz plašāku jautājumu loku (ne tikai etniskās attiecības, bet arī kultūra, tautsaimniecība, ārpolitika, drošība u.c.).

4) Abu apvienību atbrīvošanās no nevēlamas lielo sponsoru ietekmes, kosmopolītiski noskaņotajām grupām un nekritiskas attieksmes pret Rietumu interesēm Latvijā.

Kaut arī šajās vēlēšanās abas apvienības vēl startē atsevišķi, vēlētājiem ir iespējas veicināt to iekšēju attīrīšanos, sarakstu ietvaros atbalstot jauno politiķu paaudzi un svītrojot nevēlamos kandidātus. Šo vēlēšanu patīkamais jaunums ir tas, ka beidzot ir iespēja atstumt no varas ar Maskavu saistītās oligarhu partijas (PLL un ZZS), kas ar savu darbību jau 20 gadus grāvušas nacionālas valsts pamatus.

Ivo Rubīns