Laikraksts „Neatkarīgā" ziņo, ka šā gada pirmajā pusē ārvalstu fiziskās un juridiskās personās kopumā iegādājušās Latvijā jau 15 000 ha zemes (visvairāk Latgalē). Kaut gan teorētiski zemes tirgum Latvijā joprojām ir ierobežojumi, likumā „Par zemes privatizāciju lauku apvidos" ir iestrādāta izņēmuma norma, kas šos ierobežojumus faktiski atceļ. Konkrētāk - zemi Latvijā var iegādāties uzņēmumi, kuri pieder to valstu pilsoņiem, ar kuriem Latvija ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību.

Šādas attiecības ir ar visām ES valstīm un daudzām valstīm ārpus Eiropas. Kaut gan ar Krieviju šāds līgums pašlaik vēl nav noslēgts, nevajadzētu brīnīties, ja Krievijas pilsoņi jau tagad uzpērk Latvijā zemi ar vietējo fizisko un juridisko personu starpniecību - par to liecina daudzu lielo Latvijas zemes īpašnieku neskaidrā kapitāla izcelsme. Līdz ar to nav iespējams pateikt, cik Latvijas zemes patiesībā jau nonācis ārvalstnieku īpašumā.

Pēc Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas datiem, laika posmā no 2002.-2007. gadam oficiāli uzskaitīto ārvalstnieku zemju īpatsvars Latvijā palielinājies par 116 000 ha, tomēr netiek sniegti dati par to, cik zemes ārvalstnieki iegādājušies pirms un pēc tam. Ņemot vērā zemes īpašumu uzpirkšanu ar starpnieku palīdzību, pēc attiecīga Latvijas/Krievijas līguma parakstīšanas varētu sagaidīt Krievijas pilsoņiem piederošu zemju legalizācijas vilni. Tad arī oficiālie dati par ārvalstniekiem piederošo zemju apjomu varētu kļūt tuvāki realitātei.

Pieņemot, ka oficiāli uzskaitītie dati atbilst īstenībai, jau pašlaik Latvijā ārvalstniekiem pieder 2,5 % no 6 400 000 ha mūsu teritorijas. Papildus būtu jāuzskaita arī citi ārvalstniekiem piederoši nekustamie īpašumi pilsētās, kuru apjoms solās pieaugt pēc promaskavisko partiju panāktajiem grozījumiem Imigrācijas likumā, kas paredz īpašniekiem piešķirt uzturēšanās atļaujas Latvijā.

Jāsaka, ka pašlaik nekas netraucē Latvijai atgriezties t.s. „putna brīvības" laikos, kad latviešu zemniekiem atdeva personīgo brīvību, bet zeme un mājas palika baronu īpašumā. Ja tas pašlaik vēl noticis salīdzinoši mazos apjomos, tad tā vairāk ir ārēju apstākļu sakritība, nevis mūsu pašu stingrā nostāja zemes un īpašuma jautājumos. Lai šādu parādību novērstu, ir nepieciešami grozījumi likumdošanā. Līdzēt varētu arī izglītības kamapaņa, kas zemes iztirgotājus sabiedriski nosodītu (t.sk. publicējot viņu vārdus).

Ivo Rubīns