Šodien Latvijā viesojās bēdīgi slavenais Maskavas mērs Jurijs Lužkovs. Bēdīgi slavens ne tikai ar to, ka viņam esot amatā viņa sieva kļuvusi par miljardieri. Bēdīgi slavens arī ar saviem pretlatviski orientētajiem izteikumiem. Tā, piemēram, 2001. gadā Maskavā notiekošajā „tautiešu kongresā" viņš paziņoja, ka Latvijā pret krieviem notiekot atklāts aparteīds, par ko esot skaļi un skaidri jārunā. Ar savu pretlatviskumu Lužkovs izcēlies arī šīs vizītes laikā, paziņojot, ka „tas ir tikai laika jautājums, kad Latvijā krievu valodai būs otras valsts valodas statuss".

Vai šādi izteikumi vēl spēj pārsteigt Latvijas sabiedrību? Diez vai, ja vien tas nenotiktu vizītes laikā. Pat mazāk attīstītu tautu pārstāvji ciemojoties pie citiem cenšas ievērot zināmas pieklājības formas. Lužkovs savā lielinieciskajā pašpārliecinātībā arī to ir piemirsis. Tomēr skumjākais šajā notikumā ir dažādu Latvijas amatpersonu iztapība. Tā vietā, lai Lužkovam laipni atgādinātu, ka valodas jautājumi ir Latvijas iekšēja lieta, Rīgas un Jelgavas mēri teju vai rāpo uz vēdera, lai izpatiktu augstajam viesim. Lai nu paliek Rīga ar saviem promaskaviskajiem vadoņiem, bet Jelgava... Pilsēta, kuru II pasaules kara laikā padomju aviācija bez iemesla noslaucīja no zemes virsas...

Jelgavas mērs Rāviņš (ZZS) ar šo vēlreiz apliecinājis, ka ar „zaļajiem kā ar arbūziem - apkārt zaļš, vidū sarkans".

Ivo Rubīns