Kāda sena ķīniešu pasaka stāsta par vienu ļoti nepacietīgu zemnieku, kurš traki gribējis, lai labība laukā izaugtu ātrāk. Gaidījis vienu dienu, otru, trešo – bet zelmenis pa šo laiku nemaz nav paaudzies. Kādudien zemnieks meties uz lauku un sācis asnus citu pēc cita pavilkt uz augšu. Vilcis no agra rīta līdz vēlam vakaram. Otrā rītā zemnieka dēls aizskrējis līdz lauka malai – viss sējums bija nokaltis.

Lai arī par latviešiem bieži vien teikts pretējais – ka esam pārlieku pacietīgi – tomēr arī mums no šīs pasakas ir ko mācīties. Nevar asns izaugt ātrāk kā dabā paredzēts.Nevar būt latviska kārtība valstī, kamēr nacionālisti (latviskuma aizstāvji) nav sevī attīstījuši pietiekošas kvalitātes. Varam atlaist kaut visas Saeimas, bet jaunas ražas vēl nebūs šā vai tā.

Kas tad pietrūkst? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāsaprot, kas ir valsts. Valsts, pirmkārt, ir tautas organizācija, kas paredzēta tās interešu aizstāvībai. Šoreiz uzsvars uz vārdu ORGANIZĀCIJA. Tātad nevis atsevišķu indivīdu kopums, bet to sadarbībā tapis jauns veselums. Domāju, ka lieki ir piebilst, ka šāds veselums var tapt tikai tad, kad katrs atsevišķi ir izaudzis līdz spējai atteikties no daļas savu interešu par labu kopumam.

Šī spēja nerodas vienā dienā, tas nav nekas pašsaprotams vai mantots. Tas ir jāapgūst ilgstošos treniņos. Kamēr liela daļa nacionālistu par pareizāku uzskatīs „vientuļā vilka” taktiku, tikmēr treniņš ritēs gausi. Nacionālistu organizācijas („Visu Latvijai!”, Nacionālistu klubs, „Tēvijas sargs”) ir vide, kurā apgūt tās iemaņas, kas vajadzīgas tautai, kļūstot par savas valsts saimniekiem.

Katrs jauns nacionālists, kurš ir kādā no šīm organizācijām, ir soli tuvāk vajadzīgajam nacionālistu briedumam. Un, protams, ka ar iestāšanos nepietiek. Tad tikai īstais treniņš sākas. Jo tieši organizācijas ietvaros iemācās just atbildību, ko uzliek biedra pienākums. Tieši organizācijā iemācas priecāties par otra biedra veiksmēm, izaugsmi un panākumiem. Organizācijā arī saprot, ko nozīmē likt sev saglabāt iekšēju mieru un iecietību pat tad, kad biedrs, šķietami, rīkojas nepareizi.

Nav tas viss viegli. Ne vienmēr sanāk, vai ne? Tad kāpēc brīnāmies, ja uzreiz nesanāk šo apziņu pacelt arī visas valsts līmenī? Tātad par agru. Nevis jāplēš asniņus uz āru, bet pacietīgi jālaista. Bet jālaista, nevis jāgaida, kad citi laistīs. Un tad izaugs. Izaugs tāda Latvijas valsts, kādu vēlamies.

Raivis Dzintars