Pirms referenduma par Latvijas iesaistīšanu Eiropas Savienībā (ES) bieži tika piesauktas valstis, kas it kā guvušas saimniecisku labumu no dalības šajā valstiskajā veidojumā - Grieķija, Portugāle, Īrija un Spānija. Sākoties globālajai krīzei izrādījies, ka tieši šīs valstis ir pirmās kandidātes uz maksātnespēju, kas savos apmēros krietni varētu pārsniegt Latvijas problēmas.

Ja Latvijas gadījumā no starptautiskajiem aizdevējiem bija plānots aizņemties 7,5 miljardus eiro, no kuriem reāli tiks izmantota mazāk kā puse, tad Grieķijas gadījumā jau tiek runāts par vairāk kā 100 miljardu eiro aizdevumu (iedzīvotāju skaits Grieķijā ir tikai 4 reizes lielāks).

Jau pirms referenduma atklājās, ka minēto valstu ieguvumi pēc iesaistīšanas ES ir stipri pārspīlēti, jo visās šajās valstīs ekonomiskās attīstības tempi palēninājās. Lai pierādītu, ka meliem kājas tomēr ir garas, eiroaģitatori taisnojās, ka laikā, kad šīs valstis iestājās ES, kopējā saimnieciskā politika vēl nebija pietiekami attīstīta un nebija paredzēti tik vērienīgi atbalsta pasākumi, kā tas būšot pēc Latvijas iesaistīšanas ES. Pirmos gadus savienībā tiešām varēja šķist, ka visās jaunajās dalībvalstīs notiek strauja saimnieciskā attīstība. Tomēr globālā ekonomiskā krīze parādīja, ka problēmas ne tikai nav samazinājušās, bet pat kļuvušas daudz lielākas. Bez vairākām tā saucamajām jaunajām dalībvalstīm (sevišķi Latvijas un Ungārijas), milzīga ārējā parāda dēļ maksātnespējas rindā nostājušās arī iepriekš piesauktās veiksminieces - Grieķija, Īrija, Portugāle un Spānija.

Praktiski visās mazāk attīstītajās Eiropas Savienības pavalstīs ir atkārtojies Latvijas scenārijs - atšķiras tikai šo notikumu mērogs. Polijā situācija ir salīdzinoši labāka, jo šī valsts (kā jau nosacīta lielvalsts) mazāk sekoja centralizācijas tendencēm un vairāk realizēja pastāvīgu saimniecisko politiku (nepiesaistīja savu valūtu eiro, nepieļāva kreditēšanas bumu un ar stimulējošu naudas politiku veicināja ražošanu un eksportu, vienlaikus kavējot importa pieaugumu). Latvija centīgi iekļāvās centralizācijas plūsmā - piesaistīja savu valūtu eiro, nekavēja un pat veicināja spekulatīvas ārvalstu investīcijas un pilnīgā pašplūsmā atstāja ražošanas attīstību. Rezultātā mūsu valsts cietusi vairāk kā citas.

ES realizētās saimnieciskās politikas neveiksmju cēloņi meklējumi parādībā, ko dēvē par ekonomikas pārkaršanu. Kaut gan ekonomikas pārkaršanu parasti saista ar kreditēšanas rezultātā radītu naudas pieplūdumu, kas vēlāk izraisa vēl lielāku naudas aizplūdi, ES mazāk attīstīto valstu gadījumā jārēķinās ar vairākiem papildus apstākļiem. Jauno es pavalstu ekonomiku pārkaršanu rada:

1) ārvalstu investīcijas reālajā ekonomikā - pēc iesaistīšanas savienībā, veco dalībvalstu uzņēmumi meklē iespējas pārņemt jauno dalībvalstu esošos uzņēmumus, lai paplašinātu savu saimniecisko darbību. Pieaugošas konkurences apstākļos daudzi vietējie uzņēmēji savus uzņēmumus tiešām pārdod. Šajā procesā valstī ieplūst vienreizēja naudas plūsma, kura nākotnē vairs neatkārtojas, bet sākotnējā posmā palielina apgrozībā esošās naudas daudzumu un „karsē" ekonomiku.

2) Banku aktivitātes pieaugums - jaunajās dalībvalstīs ir salīdzinoši neattīstīta kreditēšana un liels neapgrūtinātu aktīvu apjoms. Tas piesaista ārvalstu bankas, kas paplašina savu darbību, vienlaikus strauji palielinot apgrozībā esošās naudas apjomu. Pēc laika šī naudas plūsma ne tikai apstājas, bet pavēršas pretējā virzienā, papildinoties ar procentu maksājumiem.

3) ES fondi - lai arī lielai daļai sabiedrības ir priekšstats, ka ES fondi paredzēti ekonomikas attīstībai, patiesībā lielākā daļa naudas nonāk sektoros, kas jaunu vērtību nerada. Naudas pieplūdums ir ievērojams, tomēr vairumā gadījumu veicina patēriņu, nevis ražošanu. Tā rezultātā notiek darbaspēka pārorientēšanās uz spekulatīvo ekonomiku, kur ir augstāka darba samaksa.

4) Ārvalstu investīcijas spekulatīvajā ekonomikā - liels naudas pieplūdums un sekojošais patēriņa pieaugums veicina dažādu aktīvu (piemēram, nekustamais īpašums) cenu pieaugumu. Šis cenu pieaugums rada ne tikai iekšēju ekonomikas pārkārtošanos no ražošanas uz spekulācijām, bet arī piesaista papildus ārvalstu naudu spekulatīvajā ekonomikā.

5) Spirāles efekts - apgrozībā esošās naudas pieaugums viena iepriekš minētā faktora ietekmē veicina papildus naudas ieplūdi citu faktoru ietekmē. Piemēram, ārvalstu spekulatīvās investīcijas palielina apgrozībā esošo naudas apjomu un algas, kas izraisa vēl lielāku kreditēšanu. Papildus kreditēšana piesaista jaunas ārvalstu investīcijas patēriņa sektorā (veikali, būvniecība u.tml.).

Tas viss būtu bezgala jauki, ja varētu turpināties bezgalīgi. Tomēr iekšēju un ārēju faktoru ietekmē šī uzdzīve agrāk vai vēlāk beidzas. Ārvalstniekiem pārdodamo uzņēmumu skaits apsīkst. Kreditēšanai ir savi objektīvi griesti, kas atbilst prognozējamai nākotnes ieņēmumu plūsmai un ieķīlājamo aktīvu vērtībai, tāpēc jaunu kredītu izsniegšana sāk bremzēties, bet pieaug kredītmaksājumu apjoms. Spekulanti savus līdzekļus evakuē līdz ar aktīvu cenu pieauguma apsīkumu, tādējādi izraisot strauju tirgus sabrukumu. Līdz ar naudas apsīkumu ekonomikā un sekojošo patēriņa samazinājumu, bankas aptur kreditēšanu un samazinās arī ES fondu apguves tempi (nav perspektīvu biznesa projektu un priekšfinansējuma). Vienkāršāk sakot - spirāle sāk darboties pretējā virzienā, izsūknējot no ekonomikas tās asinis - naudu.

Jaunajās dalībvalstīs ekonomikas pārkaršanas cikla beigas iezīmēja globālā krīze, kas samazināja patēriņu eksporta tirgos un radīja pirmo negatīvo grūdienu ekonomiku sabrukuma lavīnā. Sasniedzot bedres dibenu, Latvijai jāsecina, ka kopprodukts nav īpaši lielāks, kā iestāšanās brīdī, bet ārējais parāds ir pieaudzis vairākās reizes (un turpina pieaugt). Tāpat kā citās jaunajās dalībvalstīs un minētajā veco dalībvalstu četriniekā, arī mums jāsecina, ka dalība ES nav radījusi konkurētspējīgu reālo ekonomiku, bet tikai spekulāciju burbuli, kura uzturēšanai visu laiku jāpalielina ārējais parāds.

Narkotiku tirgoņu mārketinga paņēmiens „pirmais par brīvu" veiksmīgi tiek izmantots ne tikai dārgo mikrokredītu kompānijās. To savā darbībā veiksmīgi realizējusi arī Eiropas Savienība, kas jaunās dalībvalstis uzsēdinājusi uz burbuļekonomikas adatas. Ja iestāšanās un pirmās atbalsta programmas bija par brīvu, tad tagad par jauniem aizdevumiem jāmaksā gan finansiāli, gan neatkarības procenti.

Ko darīt? Jebkuras ekonomikas pamatā ir četri t.s. ražošanas faktori: tirgus, kapitāls, darbaspēks un zināšanas. Pie šiem faktoriem tad arī sistemātiski jāstrādā:

Tirgus - iespēju robežās jārada vietējā tirgus aizsardzības mehānismi, kā arī jāveicina konkurētspēja esošajos eksporta tirgos un jāapgūst jauni eksporta tirgi. Efektīvākais veids vietējā tirgus aizsardzībai un jaunu tirgu iekarošanai pašlaik būtu pakāpeniska valūtas devalvācija, jo muitas nodevas esot Eiropas Savienībā piemērot nevarēs. Vēl var izmantot atsevišķas tehniskās barjeras un subsīdiju pieaugumu (piemēram, panākot vienādas lauksaimniecības subsīdijas Latvijas un citu dalībvalstu lauksaimniekiem). Plašāk jāattīsta ekonomiskie sakari ar valstīm ārpus Eiropas Savienības, veidojot tajās ekonomiskās pārstāvniecības.

Kapitāls - Kapitāla pieejamību var veicināt valsts atbalsta programmas, kuras finansētu no papildus naudas emisijām (kas vienlaikus būtu arī pakāpeniska valūtas devalvācija). Uz eksportu vērstai ražošanai jānovirza arī visa ES fondu nauda, vienlaikus panākot, ka projektos paredzētie rezultatīvie rādītāji atbalsta saņēmējiem ir saistoši (pretējā gadījumā finansējums nav izmaksājams vai jāpieprasa tā atmaksa). Iespēju robežās būtu izmantojama arī valdības vēl līdz galam neizsmeltā starptautiskā kredītspēja, aizņemto naudu pilnībā ieguldot tikai ražošanā.

Darbaspēks un zināšanas - Radot jaunus uzņēmumus un darbavietas, paralēli jārada programmas, kas palīdz atgriezties un pārkvalificēties emigrējušajam darbaspēkam. Ražošanas zināšanu apguvei jānotiek, apmācot darbiniekus konkrētiem uzņēmumiem, nevis abstraktās teorētiskās augstskolu programmās. Uzņēmumu radīšanā un darbinieku apmācībā uz laiku jāpiesaista vadošie ārvalstu speciālisti. Zinātnē finansējams novirzāms nevis pētniecības projektu veikšanai, bet kā samaksa par konkrētiem iepriekš definētiem gala rezultātiem. No iegūtā finansējuma zinātniskajiem institūtiem jāspēj finansēt arī to pētījumu izmaksas, kas savu mērķi nav sasnieguši (t.i., riskam par neizdevušos pētījumu jāpaliek zinātnisko institūtu, nevis valsts kā finansētāja ziņā).

Nav šaubu, ka Latvija krīzi pārvarēs. Tomēr jāizdara secinājumi par krīzes cēloņiem un atbildīgajām personām, lai problēmas neatkārtotos nākotnē. Šajā sakarā varētu sākt ar kvadrātsaknes izvilkšanu no vecās nomenklatūras (AŠ)², iznākumu turpinot dalīt ar visiem naturāliem skaitļiem, līdz tiks sasniegta šīs savienības patiesā vērtība.