Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) apmierinājusi Latvijas apelācijas sūdzību lietā par bijušā sarkano partizānu komandiera Vasilija Kononova notiesāšanu. Patīkami, ka civiliedzīvotāju nogalināšana atzīta par noziegumu arī Rietumeiropā, kas līdz šim pārāk mazu vērību piegriezusi Padomju armijas pastrādātajiem noziegumiem.

Taisnīguma būtiska pazīme ir vienlīdzīga attieksme pret visiem. Neatkarībā no tā, vai tie uzvarējuši, vai zaudējuši. Šajā sakarā Krievijas diplomātu paziņojumi par to, ka "uzvarētājus netiesā", neatšķiras no laupītāju bandas filosofijas, kas tikko piekāvusi un atņēmusi maciņu pensionārei. Labi, ka Krievijas vara visai pasaulei atkal nodemonstrējusi savu čekas un ohrankas tradīcijās balstīto identitāti.

Ko šis spriedums nozīmē Latvijai? Principā neko, jo kara noziedzniekus jātiesā neatkarīgi no tā, ko par to domā Krievijā, Rietumeiropā vai citur. Tas ir pašcieņas jautājums. Tomēr svarīgi izdarīt secinājumu, ka ar neatlaidību tomēr var panākt sev labvēlīgu risinājumu. Sākotnējais ECT Mazās palātas spriedums taču bija Latvijai nelabvēlīgs. Tātad savas tiesības ir iespējams aizstāvēt - vajag tikai gribēt. Padomju laika noziedznieki jāturpina tiesāt!

Vēl ironiski tas, ka Krievijas varas aizstāvēšanās paziņojumi jau tradicionāli izraisa visā pasaulē pretēju reakciju iecerētajai. Tā teikt - pat muļķi var noturēt par gudru cilvēku, kamēr viņš klusē, bet ja sāk runāt...

Runājiet vēl, biedri! Jums labi sanāk.

Ivo Rubīns