Jau kādu laiku atklātībā izskanējis LU filozofijas pasniedzēju plaģiātisma skandāls. Runa ir par vadošajiem Latvijas filozofijas pasniedzējiem Šuvajevu un Kūli. Kāds no studentiem vērsa uzmanību uz sakritībām 'minēto autoru it kā veikto Kanta darbu tulkojumos un pirmskara Latvijas dižgara Ata Rolava tulkojumos. Abi profesori nekautrēdamies izmantojuši mūsdienu publikai mazzināmā Rolava tulkojumus, piedēvējot tos sev. Tagad to atzinusi arī īpaši izveidota ekspertu komisija.

Delfi ziņo, ka komisija atzina, ka Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) profesora Igora Šuvajeva rīcībā, izmantojot Ata Rolava tulkojumu savā Imanuēla Kanta darba "Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība?" tulkojumā un nepietiekami norādot uz tā ietekmi, ir saskatāms ētikas pārkāpums.

Komisija nolēma izteikt Šuvajevam aizrādījumu un aicināt turpmākajos šī darba izdevumos un citos savos tulkojumos nepārprotami norādīt citu autoru darbus, kā arī turpmāk rīkoties atbilstoši Ētikas kodeksam.

Arī profesoram Rihardam Kūlim komisija pārmet Ētikas kodeksa pārkāpumu Kanta darba "Praktiskā prāta kritika" tulkojumā, nenorādot Rolava tulkojuma izmantošanu. Komisija nolēma izteikt Kūlim nosodījumu par neatsaukšanos uz Rolava tulkojumu un "augstprātīgu attieksmi komunikācijā ar studējošajiem".

Šis gadījums ne tik daudz liek aizdomāties par konkrēto plaģiātu, cik par principu, kurš dažādos veidos parādās vai visās dzīves jomās; gatavība izmantot iepriekšējo paaudžu veikumu savas labklājības celšanai, vienlaikus nicīgi izturoties pret laiku un vērtībām, kas šo veikumu radījušas. Piemēram, Šuvajevs ir pazīstams ar savu nicīgo attieksmi pret latviešu garīgo kultūru.

Vai šajos divdesmit gados no LU ir nācis kaut viens zināms un caur savas tautas interešu prizmu domājošs filozofs? Šķiet, ka nē. Jo pasniedzēju vērtības ir citas.