Eiro ieviešana ir pasludināta par vainagojumu izvēlētajam Latvijas ekonomikas „atveseļošanas" plānam. Līdzīgi kā savā laikā PSRS iedzīvotājiem bija jāpacieš dažādas ķibeles, lai sagaidītu „tepat jau aiz stūra gaidošo komunismu", arī tagad tautai mēģina stāstīt par brīnumlīdzekli, kas atrisinās Latvijas ekonomikas problēmas. Šī brīnumlīdzekļa iegūšanai jāpiecieš dažādas grūtības - jāsamazina valsts izdevumi, jātur fiksēts valūtas kurss un jāsamierinās ar astronomiskiem bezdarba rādītājiem.

Lieki atgādināt, ka tieši lata piesaiste eiro (pirms tam valūtu grozam SDR) bija viens no galvenajiem krīzes cēloņiem, jo fiksēts valūtas kurss radīja iespēju neproporcionāli lēti un bez riska aizņemties ārvalstu valūtā. Šādā veidā radās kreditēšanas bums, kas „uzkarsēja” Latvijas spekulatīvo ekonomiku, vienlaikus graujot reālo ekonomiku – ražošanu un eksportu. Aizņemtā nauda tika konvertēta latos, kas palielināja ekonomikā cirkulējošo naudas apjomu, un tādējādi arī inflāciju. Inflācijas palielināšanās (lata pirktspējas kritums pret citām valūtām), fiksēta valūtas kursa apstākļos sadārdzināja eksportētāju produkciju un izspieda no tirgus tos vietējos ražotājus, kas orientējās uz Latvijas tirgu. Aizņemoties mēs ne tikai palielinājām savu ārējo parādu, bet vienlaikus grāvām savu iespēju šo parādu atmaksāt.

Tomēr valdošās aprindas ne tikai nav apzinājušās līdzšinējās kļūdas, bet pat nolēmušas tā teikt „nostiprināt revolūcijas iekarojumus”. Lata pārvērtēto kursu nolemts saglabāt pat apstākļos, kad spekulatīvā kredītu plūsma apstājusies un pagriezusies pretējā virzienā, virzot Latvijas ekonomiku aizvien dziļākā naudas badā. Naudas trūkums novedis pie ekonomikā biedējošas parādības – deflācijas, kas pēc vispāratzītiem ekonomikas likumiem iet roku rokā ar masveidīgiem uzņēmumu bankrotiem, algu samazināšanu un strauju bezdarba pieaugumu. Lai nedaudz mazinātu šīs slimības simptomus, valdošās aprindas nolēmušas turpināt palielināt Latvijas ārējo parādu, pārnesot līdzšinējās politikas sekas laikā – parādus varēs atmaksāt vēlāk, bet jāmaksā būs vairāk. Tam visam par attaisnojumu kalpo it kā cēls mērķis – pēc iespējas ātrāka eiro ieviešana.

 Tajā pašā laikā Eiropas Savienībā, gan ārpus tās arvien vairāk diskutē par pašas eiro valūtas lietderību. Tā, piemēram, ekonomikas profesors Nuriels Rubini, kurš pirms kāda laika precīzi prognozēja pašreizējo ekonomisko krīzi, pat apgalvo, ka eiro kā valūta beigšot pastāvēt jau divu gadu laikā. Atstāsim zīlēšanu pareģu ziņā, jo tāda mēroga procesus nav iespējams precīzi aprēķināt, bet noteikti ir vērts ieklausīties dažos argumentos par eiro ietekmi uz tautsaimniecību. Atsaucoties uz Grieķijas un Spānijas piemēriem, profesors apgalvo, ka eiro ieviešana šajās valstīs liedz īstenot stimulējošu naudas un valsts izdevumu politiku, jo papildus naudu nav iespējams emitēt (to dara Eiropas Centrālā banka) un arī valsts parāds atbilstoši Māstrihtas kritērijiem jātur noteiktās robežās. Rezultātā šīs valstis, kas it kā atrodas „stabilitātes ielejā” – eirozonā, saskārušās ar nopietnām ekonomikas problēmām.

Nav jau nekāds brīnums, jo pat parastam laukstrādniekam skaidrs, ka saimniecībā visus dzīvniekus nedrīkst barot ar vienu barību vienādās devās. Tāpat arī vienotas valūtas ieviešana teritorijā, kuras attīstības līmenis dažādās vietās atšķiras vairākas reizes, var radīt tikai papildus problēmas. Ekonomiskā cikla attīstības fāzē vienota procentu likme var izrādīties pārāk maza ekonomikā, kas strauji attīstās (pieaug „pārkaršanas” risks), bet pārāk liela ekonomikā, kas stagnē (naudas trūkums). Problēma kļūst apgriezti proporcionāla ekonomiskā cikla lejupslīdes laikā, jo iepriekš pārkarsušā ekonomikā rodas milzīgs „naudas bads”, kas prasa zemas procentu likmes un palielinātus valsts izdevumus (principā – „naudas drukāšanu”), bet valstīs, kas iepriekš stagnējušas vai attīstījušās līdzsvaroti, vajadzība pēc stimulējošas monetārās un fiskālās politikas ir daudz mazāka. ES lielo valstu lobijs Eiropas Centrālajā bankā ļauj panākt tām izdevīgus nosacījumus, kas var izrādīties pretēji jauno eirozonas censoņu interesēm. Tomēr rezultātā problēmas skar gan vienu, gan otrus.

Atgriežoties pie virsrakstā formulētā jautājuma, jāsecina, ka ceļam uz komunisma un eiro ieviešanu kopējs ir tas, ka attaisnojami jebkuri līdzekļi, bet cerētos rezultātus šī virzība nedod. Latvijas milzīgajam budžeta deficītam un ārējam parādam šajos apstākļos ir arī viena priekšrocība. Mums var būt tā veiksme tikt cauri ar attīstīto sociālismu, un komunismu tā arī nesagaidīt. Vai vismaz noskatīties tā sasniegumos no malas...

Ivo Rubīns