Pirms vairākiem gadiem tika atcelts obligātais militārais dienests. Valsts paspārnē esošajai zemessardzei jau pirms krīzes tika piegriezts skābeklis. Pašlaik, līdzekļu trūkuma dēļ, sarūk arī Jaunsardzes aktivitātes. Latvijā aug jauni vīrieši, kuri kritiskās situācijās (un te vairs nav runa par militāriem konfliktiem, bet arī dažādiem dabas untumiem un kriminogēnās situācijas pasliktināšanos ielās) tā īsti vairs nepratīs sevi un savas ģimenes aizstāvēt. Šķiet padrūmi?

Bet tautā mīt pašsaglabāšanās gars un ļaudīs vēlme attīstīties. Par to var pārliecināties vērojot biedrības Militārās vēstures un tuvcīņas apvienība Tēvijas Sargi rindu straujo papildināšanos. Un kādam tas droši vien arī nepatīk. Lāčplēša dienā Tēvijas Sargi piedalījās lāpu gājienā, godinot latviešu karavīrus, jau tērpušies savās parādes formās. Tādēļ šoreiz soli pa solim paskatīsimies, kas ir kas.

Tēvijas Sargos puiši (un arī meitenes) mācās pašaizsardzību, tuvcīņu, dodas pārgājienos, norūdās, iegūst pārliecību par sevi un pamanāmi slaidāku stāju. Ja Tu darbojies organizācijā, kura veicina tavu attīstību, kurā ir profesionāli pasniedzēji / treneri / instruktori, kuri savu darbu dara pārliecības nevis atalgojuma motivēti, tad Tu ar savu organizāciju lepojies, Tu ne tikai nenoliedz to, bet arī vēlies lai Tevi asociē ar šo organizāciju. Tēvijas Sargi, ne tikai kaujas, bet arī apgūst vēsturi, un pat fiziku un anatomiju. Puiši sāk cienīt savus senčus, latviešu karavīrus, iemācās novērtēt, cik grūti ir bijis izcīnīt to, ko mēs dēvējam par savu valsti. Puiši piedalās atceres pasākumos, tērpušies savas organizācijas parādes jeb svētku tērpos, ar kuriem tie lepojas. Tie lepojas ar sevi un savu valsti. Šie puiši ir kļuvuši Latvijas patriotiem. Un pateicoties tam - domājošāki un atbildīgāki visās jomās. 

Esmu vērojis Tēvijas Sargu darbu no pašiem organizācijas pirmsākumiem, tādēļ šodien, kad gatavojamies Mūsu valsts dzimšanas dienai, novēlu katram atrast sevī Tēvijas Sargu un lepni iztaisnot muguru. Cīņai sveiks!