Pašlaik aktuāls kļuvis jautājums par valsts pārvaldes zemo efektivitāti un nepieciešamību veikt reformas. Tomēr galvenā uzmanība līdz šim vērsta uz valsts pārvaldē nodarbināto skaita samazināšanu, nevis valsts pārvaldes sniegto pakalpojumu uzlabošanu.

Tas nodrošina zināmu līdzekļu ietaupījumu, tomēr sabiedrības saņemto valsts pakalpojumu kvalitāte ne tikai neuzlabojas, bet pat pasliktinās.

Būtiska problēma iedzīvotāju attiecībās ar valsts pārvaldi ir valsts amatpersonu tieksme pieprasīt lēmuma pieņemšanai visdažādākās izziņas un dokumentus, kas jau ir citu valsts iestāžu rīcībā. Tā, piemēram, šī raksta autoram pirms kāda laika Zemesgrāmatā (kas gan ir tiesu varai piederīga institūcija) pieprasīja dokumentus, kas apliecina viņa radniecību ar vecomāti, kaut gan šāda informācija ir vienkārši pārbaudāma iedzīvotāju reģistrā. Tā kā tajā brīdī šie dokumenti nebija pieejami, nācās samaksāt sešas reizes lielāku valsts nodevu par īpašuma pārreģistrāciju. Bet pat gadījumā, ja šie dokumenti tiktu savākti, būtu bijis lieki jātērē laiks, lai iegūtu informāciju, kas jau ir valsts pārvaldes rīcībā.

Administratīvā procesa likuma 59. panta 1. daļa nosaka, ka „/../ iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu." Tā paša panta 2. daļā paskaidrots, ka „/../ Ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde iegūst to pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem." Tādējādi valsts pārvaldes un privātpersonu attiecības regulējošajā „jumta" likumā jau paredzēts, ka citu iestāžu izziņu pieprasīšana ir aizliegta. Valsts amatpersonai pašai ir jāsavāc visas ziņas, kas nepieciešamas lēmuma pieņemšanai.

Praksē šī norma joprojām bieži nedarbojas, jo t.s. „speciālajos likumos", kas sīkāk regulē noteiktas valsts pārvaldes un privātpersonu attiecības, tomēr tiek paredzēta dažādu dokumentu pieprasīšana. Tas tiek pamatots ar sava veida „izņēmuma principu", kas paredz iespēju speciālajā likumā noteikt no vispārīgā principa atšķirīgu regulējumu. Tajā pašā laikā gandrīz katram iedzīvotājam būs gadījies saskarties ar situāciju, kad dažādu papildus izziņu un apliecinājumu pieprasīšana kļūst apgrūtinoša vai pat kaitinoša.

Lieki piebilst, ka privātpersonu dzenāšana uz dažādām iestādēm ir nelietderīga laika resursu tērēšana, kas citā gadījumā dotu papildus pievienoto vērtību tautsaimniecībā vai kultūrā. Nepieciešamo informāciju daudz ātrāk un kvalitatīvāk var savākt pati valsts amatpersona, kuras veicamo pienākumu loks ir vienveidīgs, un tāpēc ir iespējams jau iepriekš izveidot sadarbību ar iestādēm, kuru rīcībā ir nepieciešamās ziņas un tās operatīvi iegūt. Rezultātā ietaupītos privātpersonu lietderīgi izmantojamais laiks, un arī uzpūstais ierēdniecības aparāts tiktu nodrošināts ar sabiedrībai vajadzīgu darbu.

Lai šo priekšlikumu ieviestu dzīvē, nepieciešams uzdot atbildīgajām iestādēm izvērtēt visus to darbību regulējošos normatīvos aktus un svītrot no tiem pantus, kas uzliek par pienākumu privātpersonām iesniegt dažādu valsts iestāžu izziņas. Šādu izziņu pieprasīšana būtu pieļaujama tikai retos izņēmuma gadījumos, kas būtu sevišķi jāpamato. Paralēli valsts pārvaldē jāizveido sistēma, kas ļautu elektroniski apmainīties ar nepieciešamo informāciju, vienlaikus droši identificējot tās pieprasītāju un nosūtītāju.

Ivo Rubīns