Lai arī cik paradoksāli, bet šāds notikumu pavērsiens faktiski stiprina valdības pozīcijas, dod papildus argumentus, kādēļ nedrīkst mainīt valdību vai atlaist saeimu. Šāds pavērsiens arī diskreditē opozīciju kopumā.

Bija skaidri redzams, ka jau kopš akcijas sākuma Doma laukuma malās pulcējās iereibuši kolonisti, jaunākie no kuriem izturējās izaicinoši un absolūti neinteresējās par notiekošo, acīmredzot gaidot norunāto brīdi grautiņu uzsākšanai. Diemžēl lopisku dabu parādīja arī vairāki latvieši. Demolētāju vairākumam pilnīgi droši nebija nekādu ideoloģisku motīvu, bet gan iespēja netraucēti plosīties Rīgas sirdī.

Šajā situācijā jānodala divas problēmas; ar PSRS un Krievijas simboliku greznojušies un Krievijas specdienestu iedrošināti kolonisti, kuru naidīgums izpaudās demolēšanā, kā arī lielas daļas latviešu galēja neapmierinātība. Tātad ar steigu jārisina okupācijas seku jautājums, kurš faktiski ir pamatos abām šīm problēmām.

Un vēl. Interesanti, cik cilvēku būtu sapulcējušies, ja akcijas moto būtu, piemēram, „Gods, Brīvība, Latvietība”? Vai arī, ja valdība pēkšņi atrastu lieku miljardu, lai pieliktu skolotājiem, policistiem un mediķiem pie algas kādus 100 latus? Baidos, ka tad ierastos vien daži simti, kā protestos pret Abrenes atdošanu Krievijai. Simboliski, ka grautiņos cieta arī viena no nozīmīgākajām garīgās kultūras iestādēm - Letonikas bibliotēka.

Šādus grautiņus pilnīgi droši pieredzēsim vēl, jo neapmierinātības līmenis tuvākajā laikā tikai pieaugs. Šī akcija pilnīgi noteikti nekalpos attīstībai. Šāda veida darbībām jēga būtu tikai tad, ja tās skartu konkrētus par valsts izzagšanu atbildīgos, viņu īpašumus, pretējā gadījumā tās ir tikai tvaika nolaišana un nevainīgu cilvēku īpašuma bendēšana.

Tādēļ mums ir ļoti svarīgi ar steigu vienoties un cīnīties par fundamentāliem jautājumiem – latviešu nacionālajām interesēm.

Ir jāaktivizē pašaizsardzības vienību veidošana Tēvijas Sargu ietvaros.

Bez skaidrības par pamatvērtībām un gatavības cīnīties par tām, nekad nesasniegsim arī saimniecisku labklājību.