Šī nelielā rakstiņa mērķis nav vēlreiz izvērtēt valdības un starptautisko aizdevēju izvēlēto ceļu Latvijas ekonomikas „atveseļošanai". Raksta mērķis ir norādīt uz būtisku šķērsli darba produktivitātes pieaugumam Latvijas valsts pārvaldē.

Plašsaziņas līdzekļos jau pietiekami plaši izdiskutēts, ka saglabājot lata pārvērtēto kursu pret citām valūtām, vietējās ekonomikas konkurētspēju var atjaunot tikai tehniski mazinot izmaksas

(lasi - maksājot mazāk par to pašu darbu) un ceļot darba ražīgumu (strādājot vairāk vai efektīvāk par to pašu samaksu).

Valsts pārvaldē šī uzdevuma veikšana uzticēta birokrātijas augstākajiem slāņiem, tādējādi ieceļot „āzi par dārznieku".

Nav nekāds noslēpums, ka lielākā valsts pārvaldes birokrātija (šī vārda negatīvā nozīmē) meklējama nevis valsts pārvaldes zemākajos slāņos, kas nodarbojas ar tiešo funkciju veikšanu (ārsti, skolotāji, policisti, ugunsdzēsēji, karavīri u.c.), bet gan starp dažādu atbalstošo funkciju veicējiem - plānotājiem, vadītājiem, kontrolieriem, analītiķiem un padomniekiem. Tāpēc uzmanība būtu jāvērš uz valsts pārvaldes vidējo un augstāko līmeni. Galu galā tieši ministriju un iestāžu vadība ir atbildīga par to, ka valsts pārvalde ir izveidojusies tik neefektīva kā tā ir.

Saprotams, ka birokrātijas augstākie slāņi nebūt nesteidzas mazināt savas nepamatoti lielās algas, strādāt vairāk un prātīgāk. Upuri tiek meklēti valsts pārvaldes zemākajos līmeņos, kas nodarbojas ar tiešo pārvaldes uzdevumu izpildi. Rezultātā mēs esam saskārušies ar nepieredzēti lielu skolotāju, mediķu un policistu skaita samazinājumu, bet joprojām varam lasīt par augstākā līmeņa birokrātijas uzdzīvi.

Situāciju var salīdzināt ar vienkāršotu piemēru no uzņēmējdarbības vides. Ja uz desmit strādniekiem ir divi vadītāji un izmaksu mazināšanas nolūkā pieci darbinieki tiek atlaisti, tad vienas produkcijas vienības pašizmaksa pieaugs, jo vadītāju algas būs jāsadala uz mazāku saražotās produkcijas apjomu. Turklāt arī gadījumā, ja atlikušie pieci darbinieki strādās vairāk, jārēķinās, ka pieaugs šo darbinieku neapmierinātība ar darba nosacījumiem, bet uzņēmuma nevajadzīgās izmaksas vadības līmenī būs saglabājušās.

Tieši tāpēc pašreizējās reformas valsts pārvaldē ir nevis tās uzlabošana, bet gan pasliktināšana. Nevajadzīgā birokrātija izdara visu, lai saglabātu savas pozīcijas, bet reālā darba darītāju loks tiek sašaurināts, un viņiem liek strādāt vairāk. Rezultātā sabiedrība saņem mazāku apjomu un nekvalitatīvākus publiskos pakalpojumus par salīdzinoši augstākām izmaksām. Papildus problēma ir apstāklī, ka nepamatoti radītais birokrātijas aparāts „meklē darbu", lai attaisnotu savu eksistenci - tā rodas ne viens vien jauns „pētījums", „reorganizācijas plāns" un citas aktivitātes bez skaidra mērķa un rezultāta.

Acīmredzami, ka valsts pārvaldes reformu ierosinātāji un īstenotāji nevar nākt no ierēdniecības vides. Tāpat jāšaubās par pašreizējās politiskās varas spēju un vēlmi mainīt situāciju, jo lielākā daļa koalīcijas politiķu ir izauguši no tās pašas valsts pārvaldes sistēmas vai pat to veidojuši. Reformas varētu veikt tikai salīdzinoši neatkarīga sabiedrisko darbinieku, uzņēmēju un citu jomu speciālistu grupa, bet nav pazīmes, ka politiķu vidū būtu interese tādu izveidot. Rezultātā varam nonākt līdz valsts pārvaldes reformu radikālākajam scenārijam, paralēli esošajai valsts pārvaldes iekārtai sākot veidot jaunu efektīvu valsts modeli, pēc kura noformēšanas tiktu atlaisti pašreizējie augstākie ierēdniecības slāņi līdz pat iestāžu departamentu vadītāju līmenim. Valsts vadību pārņemtu jaunizveidotās ministrijas un iestādes, bet vecā pārvalde tiktu pilnībā likvidēta.

Ivo Rubīns