Nu jau brīžiem no vietvalžu mutēm var dzirdēt dažādus paziņojumus par Latvijas ekonomikas drīzu atkopšanos. Acīmredzot optimisma pamatā ir saule, zilās vasaras debesis un ziediem pilnās pļavas, kas pazīstamajā stāstā mudināja sienāzi nodoties vijoles spēlei līdz pat rudenim...

Latvijas „paraugekonomika", par kuru vairāk kā desmit gadus jūsmoja dažādi vietējie un ārvalstu eksperti, sašļukusi dažos mēnešos, radot Latvijas sabiedrībā ne tikai materiālas, bet arī garīgas dabas paģiras par to, kas ar mūsu valsti noticis. Bet tas neliedz liberālisma praviešiem turpināt stāstīt par to, ka ekonomiskā politika kopumā esot bijusi pareiza, un ir ciestas tikai dažas sīkas neveiksmes.

Šāda nekritiska attieksme parādās arī valdības darbā, kas visaptverošu tautsaimniecības reformu vietā tikai reaģē uz kārtējo nodokļu ieņēmumu samazinājumu vai nodarbojas ar sīku administratīvu problēmu risināšanu. Valsts sektors Latvijā, protams, ir nedabiski uzbriedis, bet tas nebūt nenozīmē, ka lielais ierēdniecības aparāts ir mūsu valsts tautsaimniecības problēmu galvenais cēlonis. Problēma ir pašos pamatos nepareiza ekonomiskā politika, bez kuras maiņas liela daļa Latvijas sabiedrības atkopšanos var arī nesagaidīt.

Nav dzirdēts, ka valdība būtu piedāvājusi vērā ņemamu pasākumu kopumu vietējā tirgus aizsardzībai, nacionālā kapitāla veidošanās veicināšanai, ražošanas sektora īpašam atbalstam, neatkarīgas naudas politikas iedzīvināšanai un izglītības sistēmas maiņai. Tā vietā ir fragmentāra un haotiska rosīšanās gar budžeta izdevumu pozīcijām, kuras rezultāts bieži vien ir pretējs iecerētajam - steigā tiek salauzts arī tas, kas varētu turpināt darboties. Tas, ka budžeta izdevumi visu laiku tiek samazināti atbilstoši ienākumu kritumam, tiek uzdots par nezin kādu sasniegumu, kaut gan slavēt varētu tikai tad, ja būtu mazināts ienākumu kritums vai vismaz ielikts pamats, lai tas notiktu pārskatāmā nākotnē.

Valdošo aprindu nespēja atzīt savas kļūdas un mainīt līdzšinējo politiku ved Latviju vēl dziļākā bedrē. Vasara paies un notērēti tiks arī no jauna aizņemtie miljardi, bet problēmas nekur nepazudīs, ja tās nerisinās. Nebūšanu cēloņu ignorēšana un mēģinājumi pārlikt visu krīzes slogu uz mazturīgo pleciem ir varas pašnāvība, bet ir velti to atgādināt ļaudīm, kas pazaudējuši jebkādu saikni ar realitāti. Ne velti saka - ja Dievs kādu grib sodīt, viņš atņem tam saprātu.

Vēl vienu Havannas cigāru uz pulvera mucas, biedri?

Ivo Rubīns