Vasaras Saulgrieži ir klāt. Latvieši, kā jau mums ierasts gadu simtiem un tūkstošiem ilgi, pulcēsies pie Jāņa ugunīm. Mūsu zemi klās ugunskuri, kas sasauksies ar zvaigznēm mūsu debesīs. Jāņi ir vienotības un vienības svētki. Radošās sākotnes un auglības svētki.

Saulgriežos latvieši apliecina, ka ir Gaismas un Saules pusē. Un svētības pietiks mums visiem.

Gadījās būt Okupācijas muzejā. Bija darba dienas pievakare. Muzejā divas ļaužu kopas ieskandināja Jāņus. Viena pirmajā, viena otrajā stāvā. Mācījās dziesmas. Un tradīcijas.

Šajā brīdī skaidrāk kā jebkad apliecinājās atziņa, ka tieši caur savām senajām tradīcijām, tieši caur savas tautas mantojuma izpratni, mēs varam būtiski mainīt un uzlabot arī šodienu. Arī politiku.

Tiem, kam latviešu pašapziņas atdzimšana ir traucēklis, ir izdevīgi rādīt mūsu tradīcijas kā kaut ko arhaisku un naivu. Kā kaut ko vidēju starp pastalām un pelēkajiem zirņiem. Bet mūsu visu uzdevums ir apliecināt latvisko spēku, tautas garamantās balstīt arī savus praktiskos lēmumus.

Mums jābūt krietniem latviešiem ne tikai reizi gadā pie ugunskura, bet ik dienu. Jāņu ugunīm mūsu sirdīs ir jākvēlo nepārtraukti. Jāatceras, ka uguns ne tikai silda , bet arī posta. Pie mūsu Jāņugunīm pietiek vietas, siltuma un mīlestības ikvienam savējam, ikvienam draugam. Bet tās sniegs arī kvēlojošu spēku, taisnīgas dusmas pret mūsu ienaidniekiem. Kā virsaitim Viestartam, kurš ar degošu ugunskura pagali no zirga notrieca uzbrūkošo krustnesi.

Latvieši aug, krājas mūsu spēki. Un pienāks brīdis kad atkal būsim pilnvērtīgi savas zemes saimnieki. To mēs izdarīsim! Lai Pērkons vada latviešu gaitas! Līgo!

Jānis Sils