Cilvēks piedzimst, aug, vecāku aprūpēts, pētī savu apkārtni, grib izzināt pasaules uzbūvi, noskaidrot tajā valdošās likumsakarības, saprast, kāpēc viņš šajā pasaulē ir, kāds ir viņa uzdevums šeit, kāds ceļš viņam ejams. Ir skaisti, nē, būtībā dabīgi, ja cilvēkam atbildes uz šiem jautājumiem pamatā tiek sniegtas ģimenē, ja tās ir skaidras, pašsaprotamas. Bet dažādu vēsturisku un no tiem izrietošu saimniecisku apstākļu dēļ cilvēkam mūsdienu Latvijā šīs atbildes lielākoties ir jāmeklē pašam.Un cilvēks meklē, jo spēks, kas liek izzināt, ir liels (vai ne?). Cilvēks domā. Dažādiem cilvēkiem šis process noteikti ir atšķirīgs. Tāpēc minēšu tikai vienu piemēru. Cilvēks saprot, ka ir vajadzīgs kas vairāk, kas augstāks par ikdienā piedāvāto raibumu (būtībā jau pelēcību), tukšumu, pliekano izklaidi, bara instinktiem. Cilvēks interesējas par kultūru, sajūsminās par dažādu klasiķu gleznām, skaņdarbiem, arhitektūru, par moderno mākslu. Jā, cilvēks bagātina sevi. Viņš īsteno mūsdienu sabiedrībā valdošo uzskatu, ka katram inteliģentam cilvēkam ir jāorientējas kultūras dzīvē. Bet vai viņš gūst piepildījumu? Vai rod atbildi uz jautājumu par savu vietu šai zemē, par savu esību? Dziļākajā būtībā – diez vai. Tēlaini izsakoties, kultūra ir auga laksti, bet saknes ir reliģijā. Tātad ir jāmeklē ceļš pie Dieva. Klasiskā izvēle ir kristietība. Bet ar laiku tā vairs nesniedz visu, pēc kā dvēsele tiecas, rodas jautājumi («Vai tiešām tā?»), parādās pretrunas – gan pašā kristietībā, gan ar pārējo pasaulskatu… (Jo kristietībā pasaulskatu visu ietilpināt, izrādās, nevar. Bet reliģijai taču jāietver tas viss, pasaulskatam jāizriet no reliģijas vai vismaz otrādi.) Un cilvēks joprojām domā. Viens no jautājumiem taču bija par viņa vietu šajā pasaulē. Latvieša vieta ir Latvija. Tātad viņam no šīs vietas kas jāņem un tai kas jādod. Viņš domā par saknēm. Un tās ir šeit, šajā zemē, šajā tautā. Un tad, protams, nāk arī interese par savas tautas mākslu, par dziesmām, par teikām un pasakām. Par tautas izauklētajām un pārbaudītajām vērtībām, garīgajām vērtībām, par latviešu reliģiju, kas sniedz tik meklēto garīgo piepildījumu. Un nāk atklāsme par saskaņu (jeb harmoniju). Jā, saskaņa ir visa pamatā – saskaņa ar sevi, ar dabu, ar Dievu. To cilvēks zināja jau sen. Bet tā ir rodama tepat! Folklorā ir parādīts, ko nozīmē būt labam, kas taču ir visgrūtākais un visaugstākais – un kas ir saskaņas pamatā. Un folklorā var smelties spēku kļūt labam, jo tas nav jādara vienam, bet gan ar Dieviņa palīdziņu. Folklorā var rast visu, lai cilvēks, attiecīgajā zemē dzīvojot, visātrāk nonāktu līdz saskaņai. Tātad visu, lai cilvēks varētu pilnvērtīgi dzīvot. Baiba