1. Nekavējoties veicamie pasākumi:
Īsā termiņā nav iespējams veikt plašas tautsaimniecības reformas, tomēr ir daudzi ātri realizējami pasākumi, kas var palīdzēt saglabāt pēc iespējas lielāku daļu Latvijas reālās ekonomikas un aizsargāt sabiedrības mazāk turīgo daļu.

1.1. Ražošanas sektora atbrīvošana no nodokļiem

Neskatoties uz to, ka budžetā situācija ir kritiska, jārod iespēja samazināt vai pat pilnībā atbrīvot no nodokļiem ražošanas sektoru, daļu negūto ieņēmumu sloga pārliekot uz patēriņa sektoru (izņemot pirmās nepieciešamības preces) un par atlikušo daļu papildus samazinot budžeta izdevumus.

Pamatojums šādai rīcībai ir kritiskā situācija iekšējā un ārējos noieta tirgos, jo daudzas apkārtējās valstis faktiski ir devalvējušas savas valūtas, samazinājies vispārējais pieprasījums, kas veicina realizācijas cenu kritumu, turklāt ārvalstu valdības daudzviet īsteno savu ražotāju atbalsta programmas. Tādējādi Latvijas ražotāji nonākuši kritiskā situācijā, par ko liecina arī milzīgais apstrādes rūpniecības izlaides apjomu kritums 2009. gada pirmajos mēnešos. Neveicot būtiskus vietējo ražotāju atbalsta pasākumus, valsts riskē vispār zaudēt šo ieņēmumu avotu, kuram būs būtiska loma Latvijas ekonomikas atveseļošanas gaitā.

Samazinot vai pilnībā atceļot tiešos nodokļus ražošanas sektoram, būtu iespējams būtiski uzlabot vietējo ražotāju konkurētspēju gan vietējā, gan ārvalstu tirgos, kas, pat ja nepalielinātu ražošanas apjomus un kopējos ieņēmumus, vismaz mazinātu šo ieņēmumu kritumu. Turklāt jāņem vērā, ka valsts turpinātu gūt budžeta ieņēmumus netiešā veidā - ražošanā saglabātajās un no jauna radītajās darbavietās strādājošie savas algas iepludinātu pakalpojumu sektorā, kas nodokļus turpinātu maksāt. Ražošanas izmaksu būtisks kritums ļautu izdzīvot un attīstīties esošajiem vietējiem ražotājiem, kā arī piesaistītu ražošanas sektoram papildus ārvalstu investorus, kas meklē iespēju samazināt izmaksas globālās krīzes laikā.

Ražošanas sektors atbrīvojams no uzņēmumu ienākuma nodokļa reinvestētajai peļņai, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālā nodokļa iemaksām ražošanā nodarbinātajiem. Izvērtējama iespēja kompensēt arī akcīzes nodokli degvielai, kaut gan šajā jomā jāvērtē Eiropas Savienības pašreizējie likumi, kuru ietekme nav maināma īsā termiņā. Lai novērstu nodokļu atvieglojumu izņemšanu dividenžu veidā, vienlaikus jāpalielina peļņas nodoklis daļai, ko izmaksā īpašniekiem.

1.2. Subsidētās darbavietas

Bezdarbnieku pabalstu maksāšana ir saimnieciska nejēdzība divu iemeslu dēļ - tā palielina valsts budžeta izdevumus un vienlaikus nerada nekādu pievienoto vērtību. No saimnieciskās politikas viedokļa daudz izdevīgāka ir subsidēto darba vietu radīšana, tādējādi samazinot izdevumus bezdarbnieku pabalstiem, kā arī veicinot papildus ekonomiskās vērtības radīšanu. Subsidētās darbavietas sniedz būtisku labumu uzņēmumiem, jo samazina izmaksas uz produkcijas vienību, tādējādi uzlabojot konkurētspēju.

Subsidēto darbavietu radīšana būtu jāveic prioritārajos ekonomikas sektoros - lauksaimniecībā un rūpniecībā (sevišķi uz eksportu orientētajā). Tās būtu garantējamas uzņēmumiem, kas rada papildus darbavietas (nelikvidējot esošās) un nedrīkstētu pārsniegt 30/40 % no paredzamās algas, ierobežojot arī kopējo atbalsta limitu. Vienlaikus jārada shēma, kas ļautu darba samaksas subsīdijas saņemt arī tiem uzņēmējiem, kam citā gadījumā draudētu darba vietu samazinājums. Šādu subsīdiju saņemšana būtu jāpamato ar operatīvajiem finanšu rādītājiem, saņemamās subsīdijas ierobežojot prognozējamo bezdarbnieku pabalstu apmērā.

Realizējot atbalstu subsidētu darba vietu radīšanai, valstij rūpīgi jāvērtē, lai šis atbalsts nekropļotu konkurenci vietējo ražotāju starpā. Šajā sakarā atbalstu būtu vēlams koncentrēt uzņēmumos, kas savu produkciju galvenokārt eksportē. Uzņēmumus, kas savu produkciju realizē galvenokārt vietējā tirgū var atbalstīt tikai tad, ja atbalsts tiek sadalīts vienmērīgi visiem nozares uzņēmumiem (nerada iekšējās konkurences kropļojumus). Maksimālais atbalsts jaunu darba vietu radīšanai būtu jāierobežo kā noteikts procents no apgrozījuma, turklāt atbalsts būtu orientējams nevis noteiktiem uzņēmumiem, bet uzreiz visiem attiecīgo preču ražotājiem (visai nozarei).

1.3. Valsts pārvaldes restrukturizācija

Pašlaik publiskajā telpā valda nepareizs pieņēmums par to, ka darbinieku skaita samazināšana valsts pārvaldē dos ekonomisku labumu. Netiek ņemts vērā, ka katrs atbrīvotais ierēdnis rada papildus sociālo slogu un samazina valsts pārvaldes kopējās darba spējas. Patiesībā ir jārunā par valsts pārvaldes pārveidošanu, likvidējot nevajadzīgās darbavietas un ietaupītos darbaspēka un finanšu resursus novirzot uz jaunām darbavietām krīzes problēmu risināšanai.

Krīzes laikā darba apjomi samazinās tikai atsevišķās valsts pārvaldes jomās, toties būtiski pieaug darba apjoms sociālajā un drošības sfērā, kā arī ekonomikas sektorā, kur īsos termiņos jāveic būtiskas reformas. Uzskatāms piemērs ir Nodarbinātības Valsts aģentūra, kurā pašlaik acīmredzami trūkst darbinieki pieaugošā darba apjoma veikšanai. Valsts pārvaldē jāveic funkciju audits un darbavietas nevis jālikvidē, bet gan iespēju robežās ar visiem darbiniekiem jānovirza citu vajadzīgāku pienākumu veikšanai. Daļa darbinieku jāpārkvalificē sociālā darba veikšanai, daļa jānovirza drošības struktūru stiprināšanai, bet daļa - uzņēmējdarbības atbalsta stiprināšanai.

Uzņēmējdarbības jomā papildus darbaspēka resursi jānovirza jaunu noieta tirgu izpētē un apgūšanā (darbinieki ar labām valodu zināšanām), uzņēmējiem izvirzīto prasību auditam un pārskatīšanai, tāpat jāveido vai jāstiprina esošas iestādes, kas nodarbotos ar šajos priekšlikumos izklāstīto pasākumu ieviešanu (darba samaksas subsīdiju izmaksa, lielo valsts ekonomisko projektu realizēšana u.tml.). Ierēdņi ar jurista kvalifikāciju novirzāmi atbilstošo likumu grozījumu sagatavošanai. Tos darbiniekus, kas nekvalificējas esošajiem un jaunajiem amatiem valsts pārvaldē, iespēju robežās jānovirza uz subsidētajām darbavietām, kas radītas privātajā sektorā.

Lai palielinātu valsts pārvaldes spēju ātri reaģēt uz mainīgo situāciju, krīzes laikā jāvienkāršo likumu izstrādes un lēmumu pieņemšanas process.

1.4. Valsts iesaistīšanās lielu tautsaimniecības projektu īstenošanā

Laikā kad nav notikusi privātā kapitāla uzkrāšana un uzņēmējdarbībā valda krīze, valsts ir vienīgā, kas var koncentrēt ievērojamus līdzekļus lielu tautsaimniecības projektu īstenošanai. Šādai rīcībai būtu divējāds ieguvums - tiktu palielināts valdības pieprasījums, kas mazinātu privātā sektora pieprasījuma krituma negatīvās sekas, kā arī tiktu radīti jauni uzņēmumi un pat veselas nozares, kas nākotnē dotu darbavietas un ienākumus kredītu atdošanai. Lai arī finanšu pieejamība pašreizējās krīzes apstākļos ir ierobežota, labi pamatotiem tautsaimniecības projektiem naudu tomēr iespējams rast, turklāt nav izsmeltas iespējas vietējo resursu piesaistei (piemēram, ieviešot t.s. „krīzes nodokli", kas tiktu ieturēts no algām, nosakot lielu neapliekamo minimumu). Sliktākā scenārija gadījumā šos pasākumus varētu realizēt pēc pasaules ekonomikas atkopšanās, kad uzlabotos kredītlīdzekļu pieejamība. Tomēr pie šādu projektu izstrādes jāsāk strādāt jau tagad.

Valsts projekti galvenokārt jārealizē nozarēs, kas aizstāj importu. Dzīvojamo māju energoefektivitātes veicināšana ir uzskatāms piemērs, kas ļautu samazināt maksu par importējamiem energoresursiem līdz pat divām reizēm, ietaupīto naudu novirzot kredītu atmaksai. Šāds pasākums vienlaicīgi atdzīvinātu iznīkstošo Latvijas būvniecības nozari. Tomēr rezultātus var sagaidīt tikai tad, ja šim mērķim tiks rasts pietiekam finansējums (valdības paredzētie 16 miljoni latu ir daudz par maz) un pasākumi tiks realizēti piespiedu kārtā, pieņemot attiecīgu likumu (īrnieki vairumā gadījumu nespēj vienoties). Vienlaicīgi būtu jābūvē arī izolācijas materiālu rūpnīca, lai ieguldītā nauda pēc iespējas mazāk aizplūstu importētu resursu iegādei.

Statistikas pārvaldes publicēto importējamo preču sarakstu izpēte var sniegt arī daudzas citas idejas vērienīgiem tautsaimniecības projektiem. Tā Latvija joprojām lielos daudzumos importē elektroenerģiju, kā arī tās ražošanai nepieciešamo gāzi, tāpēc būtu lietderīgi būvēt savu atomelektrostaciju, kur importētās kodoldegvielas izmaksu īpatsvars tomēr ir daudz mazāks. Šis projekts, protams, tiktu realizēts ne ātrāk kā piecu gadu laikā, tomēr pirmie būvniecības darbi pēc esoša projekta operatīvas rīcības gadījumā varētu sākties jau viena/divu gadu laikā. Tāpat ievērojamus līdzekļus var ietaupīt arī par papīra importu, būvējot celulozes un papīra fabriku.

Milzīgas iespējas importa aizvietošanai un lauksaimniecības attīstīšanai nākotnē paver biodegvielas ražošana, kuras izmaksas samazinās, un kuru varētu padarīt konkurētspējīgu atbrīvojot no dažādiem nodokļiem un attīstot šīs degvielas noieta kanālus. Vienlaikus būtu jāpalielina akcīze fosilajai degvielai, kas papildus stimulētu pāreju uz vietējo biodegvielu, tādējādi radot papildus darbavietas un netiešos nodokļu ieņēmumus. Visu minēto projektu realizācija prasa laiku, tomēr to īstenošana jau pašlaik ļautu saglabāt un radīt darbavietas būvniecības nozarē.

1.5. Finanšu sektora iegrožošana

Latvijas ekonomikā pašlaik akūti trūkst finanšu līdzekļu, ko varētu novirzīt kreditēšanai, turklāt kredītu atmaksas rezultātā nauda tiek izņemta no saimnieciskās aprites. Šāda situācija vismaz daļēji saistīta ar banku saistībām pret sindicēto kredītu devējiem un mātes bankām, kam jāatdod iepriekšējos gados saņemtie aizdevumi. Tādējādi bankas aizpludina no Latvijas ekonomikas milzīgas naudas summas, kas ir ārkārtīgi nepieciešamas vietējās ekonomikas glābšanai.

Latvijai uz laiku jāaptur jebkāda banku norēķināšanās ar kreditoriem (izņemot noguldītājus), nepieciešamības gadījumā publiski atzīstot valsts un finanšu sektora īstermiņa maksātnespēju. Šāds solis būtu pamatojams gan ar noguldītāju interešu aizsardzību (pašlaik pastāv reāls risks, ka bankas nākotnē nespēs pildīt saistības pret kontu turētājiem, ja situācija ar kredītņēmējiem vēl vairāk pasliktināsies), gan ar pašu investoru interesēm, jo tiem ir izredzes atgūt aizdoto naudu tikai tad, ja Latvijas ekonomika izdzīvos un atgūsies no krīzes. Papildus Latvijas valstij ir vismaz morālas tiesības likt uzņemties daļu atbildības bankām, kas ir līdzvainīgas Latvijas kritiskajā ekonomiskajā situācijā.

Šāds solis novērstu naudas aizplūdi no Latvijas bankām, radot iespēju centralizēti atlikt mājsaimniecību un atsevišķu tautsaimniecības sektoru kredītmaksājumus, sindicēto kredītu atmaksai paredzēto naudu pašlaik novirzot noguldītāju prasību segšanai. Tā, piemēram, kredītmaksājumu atlikšana lauksaimniecības uzņēmumiem pasargātu tos no bankrota pašreizējos sarežģītajos tirgus apstākļos, saglabājot šo nozari un iespēju atgriezt kredītus nākotnē. Arī mājsaimniecību kredītmaksājumu atlikšana ievērojami mazinātu sociālo spriedzi un naudas aizplūšanu no ekonomiskās aprites. Nepieciešamības gadījumā noguldītāju prasību apmierināšanai būtu novirzāma daļa no starptautiskā aizdevuma.

1.6. Pakāpeniska un kontrolēta valūtas devalvācija

Latvijas ilgstoši negatīvā tirdzniecības bilance, ražošanas sektora nīkuļošana un straujā sarukšana pašreizējos apstākļos nepārprotami liecina, ka Latvijas lats attiecībā pret citām valūtām ir pārvērtēts. Šo faktu apliecina arī vienkāršs arguments - pat ja piesaistes brīdī lata kurss tika noteikts pēc pirktspējas paritātes, visus šos gadus inflācija Latvijā ir bijusi augstāka, tāpēc nacionālā valūta ir zaudējusi lielāku daļu savas pirktspējas, nekā valūtas, kurām lats piesaistīts. Tā kā kurss ir palicis nemainīgs, lats ir novērtēts augstāk par tā reālo pirktspēju, kas vēl vairāk saasinājis situāciju apstākļos, kad daudzas apkārtējās valstis savas valūtas faktiski devalvē. Lata neadekvāti augstā cena kavē vietējās ražošanas attīstību un veicina neadekvāti lielu importa patēriņu.

Lata pirktspējas izlīdzināšanai pašlaik ir divas iespējas. Pirmais variants ir valdības izvēlētais - esošā valūtas kursa saglabāšana. Otra izvēle ir lata devalvācija, kas nozīmētu lata kursa pazemināšanu pret citām valūtām. Pirmajā gadījumā Latviju sagaida naudas masas samazināšanās un deflācija, otrajā gadījumā tiktu veicināta naudas masas palielināšanās un inflācija. Sekojoši deflācijas variants nozīmētu lata pirktspējas pieaugumu attiecībā pret vietējām precēm (to cenu kritumu), bet devalvācijas variants nozīmētu lata pirktspējas samazināšanos pret importa precēm.

Esošā lata kursa saglabāšanas variants ir sliktāks ar to, ka Latvija turpinās tērēt par importu vairāk valūtas nekā nopelna par eksportu. Tā kā starptautisko aizdevumu un investīciju plūsma ir ne tikai apsīkusi, bet pat pavērsusies pretējā virzienā, aizplūstošā nauda turpinās samazināt Latvijā apgrozībā esošas naudas masu. Naudas trūkums norēķinos noslāpēs arī to ekonomikas daļu, kas devalvācijas gadījumā izdzīvotu. Uzņēmumu bankroti un pieaugošs bezdarbs samazinās algu un cenu līmeni, tādējādi Latvijas ražojumi atkal kļūs konkurētspējīgi, bet šo stāvokli daudzi vietējie uzņēmēji tā arī nesagaidīs. Deflācija radīs papildus problēmas naudas apritē, jo šādos apstākļos kavēsies patēriņš un norēķini (prece rīt būs lētāka!).

Arī devalvācijas variantam ir savi trūkumi, jo nekontrolētos apjomos tā var izraisīt pārlieku inflāciju un noguldījumu strauju aizplūšanu no bankām. Tomēr devalvācija sadārdzinātu importu vietējā tirgū un samazinātu Latvijas eksporta cenu ārējos tirgos (sevišķi tiem eksportētājiem, kam ir mazs importa izejvielu īpatsvars cenā). Šāds scenārijs mazinātu importa apmaksai domātās naudas aizplūdi no Latvijas ekonomikas, kā arī stimulētu naudas ieplūdi no eksporta ieņēmumiem. Arī šajā gadījumā notiktu patērētāju labklājības samazināšanās (algas saglabātos, bet samazinātos to reālā pirktspēja attiecībā pret importu), tomēr šis variants ļautu izdzīvot uzņēmējiem un ietaupītu daļu no Latvijas Bankas valūtas rezervēm.

Pašreizējos apstākļos būtu mērķtiecīgi kombinēt abas pretēji vērstās tendences. Valūtas strauja devalvācija nav mērķtiecīga, jo izraisītu hiperinflāciju un finanšu sektora sabrukumu, tāpēc lata vērtība pret eiro jāsamazina pamazām un pakāpeniski (pēc slīdoša grafika par 20/30 % gadā). Šāds scenārijs pamazām palielinātu latu ieņēmumus par eksportu, kā arī mazinātu importa patēriņu, jo tā cenas latos pieaugtu. Rezultātā tiktu stimulēta vietējā ekonomika, turklāt naudas masas palielināšanās nebūtu nekontrolējama, jo vēl turpinātos tirdzniecības deficīta radītā naudas aizplūde.

Nākotnē (pēc pirktspējas paritātes sasniegšanas) Latvija nedrīkst atkārtot fiksēta valūtas kursa liktenīgo kļūdu. Nav pieļaujama arī valūtas kursa pilnīga atbrīvošana, jo tik mazā valstī tas var radīt nekontrolētas kursa svārstības un spekulācijas. Risinājums ir metode, ko var saukt par slīdošo devalvāciju. Gada sākumā jāprognozē inflācija Latvijā un Eirozonā, jāizrēķina starpība un attiecīgā apmērā visa gada laikā vienmērīgi jāsamazina lata kurss pret eiro. Nākamajā gadā procedūra jāatkārto, papildus ierēķinot arī starpību, kas radusies prognozes un reālās situācijas atšķirību dēļ.

1.7. Atteikšanās no nepamatoti augstiem standartiem un administratīvā sloga

Latvijas īpatnība ir vietējai ekonomiskajai situācijai neatbilstoši augsti sanitārie, darba drošības, vides un citi standarti, kas uzņēmējiem rada papildus izmaksas un atspoguļojas produkcijas gala cenā. Šāda situācija daļēji ir saistīta ar vietējo ierēdņu „jaunradi", daļēji - ar dažādiem Eiropas Savienības standartiem. Kaut gan standarti minētajās jomās tiešām ir nepieciešami, to ieviešana var notikt tikai samērā ar ekonomikas spējām šādas prasības finansēt. Pašreizējā situācijā būtu jāpārvērtē un jāizslēdz no prasību saraksta tās pozīcijas, kas nerada tiešu un būtisku kaitējumu videi, darba drošībai un preču kvalitātei. Tajā skaitā jāizmanto iespēja vienpusējā kārtā atlikt dažādu Eiropas Savienības standartu ieviešanu, pamatojot to ar kritisko situāciju Latvijas tautsaimniecībā.

Otra problēmas puse ir pārāk lielais administratīvais slogs uzņēmējdarbībai (atskaites, kontroles, atļaujas, izziņas u.tml.). Kaut gan katra atsevišķa prasība par sevi nav neizpildāma, uzņēmējdarbības daudzpusējā rakstura dēļ šis prasības kopumā rada gandrīz neizpildāmu administratīvu slogu. Rezultātā mazinās uzņēmējdarbības produktivitāte un tiek veicināts valsts pārvaldes korupcijas pieaugums (maksājumi par „acu pievēršanu"). Valsts pārvaldei jāsamazina kontroļu apjoms un to laikā jākoncentrējas uz būtiskiem pārkāpumiem, attiecīgi palielinot arī sodus. Uzņēmumu pārkāpumi jāvērtē pēc būtības, nevis formāliem kritērijiem (vai pārkāpts likuma mērķis, vai tikai tā sasniegšanai paredzētie formālie pasākumi). Beidzot jāievieš ierēdņu darbā Valsts pārvaldes iekārtas likuma nosacījums, ka ierēdnim nav tiesības pieprasīt informāciju, kas jau iesniegta kādai citai valsts pārvaldes iestādei.

1.8. Lauksaimniecības un zivsaimniecības iekšējā tirgus aizsardzība

Lauksaimniecības un zivsaimniecības nozares pašlaik nonākušas kritiskā situācijā. Tas saistīts gan ar vispārējo ekonomisko situāciju pasaulē, gan ar valūtu devalvāciju noieta tirgos. Tomēr būtiskākās problēmas rada nevienlīdzīgais subsīdiju apjoms Eiropas Savienības dalībvalstīs un šīs savienības standartu ieviešanas izmaksas, kas papildus palielina vietējās produkcijas cenas salīdzinot ar citu pavalstu lauksaimniekiem. Rezultātā šīm Latvijai tradicionālajām nozarēm draud pilnīga izputēšana.

Pamatojoties uz augstāk minētajiem apstākļiem, Latvijai jāpieprasa Eiropas Savienībai izlīdzināt maksājumu apjomu, lai beigtu lauksaimniecības tirgus kropļošanu, kā arī jāatliek standartu ieviešana līdz laikam, kad situācija nozarē būs uzlabojusies. Paralēli jāīsteno kredītmaksājumu atlikšana lauksaimniecības uzņēmumiem (skatīt arī sadaļu par finanšu sektora iegrožošanu). Ja Eiropas Savienība šim prasībām nepiekrīt vai vilcinās ar to izpildi, Latvijai vienpusējā kārtā jāievieš vietējā tirgus aizsardzība (ievedmuitas lauksaimniecības un zivsaimniecības produkcijai).

1.9. Sociālās aizsardzības pasākumi

Visi ekonomikas atdzīvināšanas pasākumi var beigties neveiksmīgi, ja sabiedrībai netiks garantēta vismaz minimāla sociālā aizsardzība. Augošais bezdarbs, banku patvaļa un noziedzība viegli var novest pie sabiedriskiem nemieriem un dažādu populistu izvirzīšanās. Šādos apstākļos jebkāda ekonomikas glābšana nebūs iespējama.

Krīzes smagumu nedrīkst uzkraut uz to cilvēku pleciem, kas jau tā dzīvo no iztikas minimuma. Algas valsts pārvaldē drīkst samazināt tikai tiem, kuriem tās pārsniedz iztikas minimumu, tādējādi veicinot sabiedrības solidaritāti krīzes pārvarēšanā. Likumdošanā jāiestrādā nosacījumi, kas privātā sektora darba devējus stimulē samazināt vidējo algu, nevis atlaist darbiniekus. Ar likumu jāatliek kredītmaksājumi personām, kuras zaudējušas darbu vai jāsamazina tiem, kam ienākumi vairs nesedz kredītmaksājumu līdzšinējā apmērā. Hipotekāro kredītu ņēmēju atbildība jāierobežo ķīlas vērtības apmērā.

Visiem iespējamiem līdzekļiem jāmēģina apturēt bezdarba palielināšanās, bet esošie bezdarbnieki jānovirza uz subsidētām darba vietām. Ja šīs personas nav iespējams nodarbināt ražošanas sektorā, tās jāpiesaista ceļu remontam (jaunu ceļu būvei naudas praktiski nebūs, tāpēc sevišķa loma būs t.s. „bedrīšu lāpīšanai", kur ir liels darbaspēka izmaksu īpatsvars) vai vides labiekārtošanai.

Jāmeklē iespēja pārdalīt budžeta līdzekļus pārtikas nodrošināšanai mazturīgajām sabiedrības grupām. Līdz nākamajai apkures sezonai jāizvērtē, vai būs iespējams nodrošināt centralizēto apkuri pilsētās, nepieciešamības gadījumā jau laikus meklējot citas siltumapgādes alternatīvas. Jāpalielina nakts patversmju un citu mājokļa pagaidu formu skaits un ietilpība.

2. Ilgtermiņa izmaiņas tautsaimniecībā:

Latvijas tautsaimniecības attīstība nākotnē notiks tikai tad, ja tiks veiktas plašas izmaiņas līdzšinējā ekonomiskajā politikā. Šie pasākumi rezultātus var dot ne ātrāk kā piecu/desmit gadu periodā, tomēr stabili pamati nākotnes Latvijas tautsaimniecībai jāsāk likt jau tagad.

2.1. Izglītības un zinātnes reformēšana

Atziņa par izglītības un zinātnes lielo lomu valsts attīstībā ir vispāratzīta, tomēr Latvijā šajā jomā tā arī nav veiktas nepieciešamās pārmaiņas. Vēl vairāk - dabaszinātņu apguvē situācija ir pasliktinājusies pat salīdzinot ar deviņdesmito gadu sākumu.

Izglītības sistēma jāpārorientē no sociālo zinātņu apguves uz eksakto zinātņu apguvi visos izglītības līmeņos. Budžeta finansētās vietas augstskolās sociālo zinātņu studiju programmās jāsamazina līdz minimumam (sevišķi programmās, kurās ir speciālistu pārprodukcija - juristi, ekonomisti, psihologi, komunikatori, politologi u.tml.), atstājot vien dažus simtus valsts finansētu budžeta vietu un koncentrējoties uz sagatavoto speciālistu kvalitāti. Ietaupītie līdzekļi jānovirza budžeta vietu skaita palielināšanai inženierzinātnēs, nepieciešamības gadījumā piesaistot kvalificētus ārvalstu mācībspēkus. Privātajām augstskolām jāpiedāvā izvēle - vai nu tās pārorientējas uz speciālistu sagatavošanu inženierzinātnēs, vai arī tiek slēgtas, lai izbeigtu darba tirgus kropļošanu. Sākot no pamatskolas jāpalielina stundu skaits eksaktajos priekšmetos, izstrādājot īpašas kvalifikācijas celšanas programmas un ieviešot atalgojuma priekšrocības šo priekšmetu skolotājiem. Profesionālās izglītības sistēmā sagatavoto speciālisti jāpiemēro darba tirgus pieprasījumam gan skaita, gan kvalifikācijas ziņā (t.sk. moderna aprīkojuma iegāde profesionālās izglītības iestādēs).

Aktivitātes zinātnē jāorientē divos virzienos - nacionālās zinātnes attīstīšanā un zinātnieku un tehnoloģiju pārpirkšanā no citām valstīm. Ja Latvijas zinātne teju 20 gados dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ ekonomikai gandrīz neko nav devusi, tad īsā termiņā šo situāciju neizdosies mainīt. Tāpēc jādomā par finansējuma rašanu ārvalstu zinātnieku un to izstrādāto tehnoloģiju pārpirkšanai un ieviešanai ražošanā. Latvijas zinātnē jāveic pamatīgs efektivitātes audits, lai to atbrīvotu no dažādiem „zinātnes administratoriem", „pieredzes apmaiņas tūristiem" un bezmērķīgu sociālo „zinātņu" pētījumu veicējiem. Jārada konkrētu rūpniecisko pētījumu nacionālas programmas, kas ļautu izraut Latvijas zinātniekus no ES klasteriem, kuru radītais galaprodukts veicina ES lielvalstu koncernu konkurētspēju, nevis mūsu tautsaimniecības attīstību (pēc pašu zinātnieku aprēķiniem, viņu izstrādes ārvalstu uzņēmumiem katru gadu rada pat vairākus miljardus eiro ieņēmumu). Finansējums sociālo zinātņu pētījumiem krietni jāsamazina, koncentrējot to tikai pašu aktuālāko problēmu risināšanai.

2.2. Nozaru politikas maiņa

Latvijas tautsaimniecībā par prioritārām atzīstamas nozares, kuru produkcijas pašizmaksā lielāko daļu veido vietējās izejvielas (materiāli un darbs). Nozares ar lielu importa izejvielu īpatsvaru ilgtermiņā nebūs konkurētspējīgas, jo tās būs izdevīgāk izvietot izejvielu vai noieta tirgu tuvumā, tādējādi mazinot transporta, loģistikas un muitas tarifu izmaksas. Arī eksportējošās pakalpojumu nozares vismaz pašlaik jāuztver kā ekonomikas papildinājums, nevis pamats, jo tās ir sevišķi atkarīgas no ekonomiskajām svārstībām un politiskiem faktoriem (tranzīta gadījumā).

Par Latvijas ekonomikas pamatu jāveido rūpniecība, koncentrējoties uz darbību tādās nozarēs kā pārtikas, būvmateriālu, papīra un kokapstrādes rūpniecība, kas var balstīties uz vietējām izejvielām, kā arī uz farmāciju, informācijas tehnoloģijām un ražošanas iekārtu izgatavošanu - nozarēm, kurās lielāko vērtības daļu veido intelektuāla darba izmaksas. Par vienu no prioritārajām nozarēm atzīstama arī lauksaimniecība, kuras loma pieaugs saistībā ar tehnisko kultūru plašāku izmantošanu (sevišķi biodegvielas ražošanu).

Latvijas rūpniecības koncentrēšana ražošanas iekārtu izgatavošanas sektorā vienlaikus risinātu divas problēmas - samazinātos izejvielu importa negatīvā ietekme uz produkcijas konkurētspēju, jo lielāko izmaksu īpatsvaru veidotu inženieru un augsti kvalificēta vietējā darbaspēka izmaksas, kā arī nebūtu jūtama tirdzniecības barjeru ietekme - ierobežo parasti patēriņa preču, nevis tehnoloģiju importu. Lai attīstītu rūpniecības iekārtu ražošanas nozari, mērķtiecīga būtu valsts uzņēmuma izveide. Šajā uzņēmumā būtu jākoncentrē esošie zinātnieku resursi, un darbība sākotnēji jāvirza uz Latvijas tradicionālo nozaru - pārtikas rūpniecības un kokapstrādes iekārtu izgatavošanu. Valsts uzņēmums būtu zināšanu bāze, kas radītu priekšnosacījumus līdzīgu privātfirmu izveidei, turklāt ar savu darbu varētu veicināt kokapstrādes un pārtikas rūpniecības konkurētspēju. Nākotnē valsts uzņēmumu varētu pārdot publiskā izsolē.

Latvijai nevajadzētu atmest iespēju pelnīt arī no pakalpojumus eksportējošām nozarēm, kas varētu būt papildinājums ekonomikas vilcējam - rūpniecībai. Galvenais uzsvars šajā sfērā būtu jāliek uz pasaulē strauji augošo programmēšanas nozari. Sava loma jāatvēl arī tūrismam, finanšu starpniecībai un tranzītam. Tranzīta nozīme gan bieži tiek pārspīlēta, jo netiek ņemts vērā viens būtisks apstāklis - Krievijas dabiskā vēlme virzīt kravu plūsmu caur savām ostām. Lai arī tranzīta ceļu attīstībai caur Latviju būtu lielas perspektīvas gan Krievijas ārējās tirdzniecības apkalpošanas ziņā, gan saistībā ar „jaunā Zīda ceļa" un D-Z transporta koridora (Indija-Eiropa) projektiem, Krievijas skaidri deklarētā politika - attīstīt savas ostas - Latvijai ļauj cerēt tikai uz šīs kravu plūsmas „atlikumiem". Attiecībās ar Krieviju papildus jāņem vērā šīs valsts nepamatotās politiskās prasības. Toties Latvijai ir labas izredzes kļūt par sadales centru Ziemeļeiropas reģionam paredzētām precēm, izvietojot ostu tuvumā loģistikas centrus, tāpēc valstij būtu jāiesaistās attiecīgas infrastruktūras izveidē.

2.3. Vietējā tirgus aizsardzība

Latvija līdz šim gadā importēja produkciju vairāk kā 7 miljardu latu apmērā. Kaut gan pašreizējā ekonomiskā krituma laikā pirktspēja un importa patēriņš krietni samazināsies, vajadzības tomēr paliks līdzšinējās. Vismaz daļu no importa varētu aizvietot vietējā produkcija, saglabājot šīm precēm tērēto naudu Latvijas tautsaimniecības apritē.

Centrālās statistikas pārvaldes publicētie importēto preču saraksti liecina, ka lielos apjomos tiek ievestas arī tādas preces, kuras var ražot Latvijā no vietējām izejvielām - pārtika, papīrs, degviela u.tml. Arī citas importētās preces varētu aizstāt ar vietējiem ražojumiem, kaut gan to izejvielas zināmos apjomos nāktos ievest - plastmasas un metāla izstrādājumus, apģērbu, apavus, elektroenerģiju u.tml.

Pašlaik vietējā ekonomikā izveidojies sava veida apburtais loks, jo ražotāji nevar kļūt konkurētspējīgi apstākļos, kad tirgu aizpilda lēti ārvalstu ražojumi. Konkurētspējas nostiprināšanai ir nepieciešams laiks, kurā tiek uzkrāts kapitāls un attīstītas ražošanas tehnoloģijas, bet šāda iespēja Latvijas ražotājiem nav bijusi. Valdošās aprindas vietējo ražotāju nožēlojamo stāvokli savukārt izmanto kā argumentu, lai neaizsargātu tirgu - Latvijas rūpnieki esot konkurētnespējīgi un importa ierobežošanai nebūšot jēgas, jo uz vietas attiecīgās preces tāpat neražojot.

Šo „apburto loku" var pārraut tikai valsts iejaukšanās, vienlaikus veicot divas saistītas darbības - ierobežojot importu ar muitas tarifu palīdzību, kā arī garantējot līdzekļus kredītu un grantu veidā attiecīgu uzņēmumu izveidei (t.sk. tehnoloģiju iepirkšanai un attiecīgu ārvalstu ekspertu algošanai). Jaunas importu aizvietojošas nozares attīstīšanai varētu būt sekojoša darbību secība: 1) valsts izsludina, ka attiecīgajā nozarē pēc viena/diviem gadiem tiks ieviesti muitas tarifi noteiktā apjomā un saglabāti noteiktu laiku, lai dotu vietējiem ražotājiem iespēju uzkrāt kapitālu un pieredzi; 2) tiek izsludināts projektu konkurss par attiecīgu ražotņu izveidi, iesniegtos pieteikumus vērtējot pēc speciāli izstrādātiem kritērijiem; 3) uzvarējušajiem pretendentiem tiek piešķirti kredīti un/vai granti attiecīgu ražotņu izveidei; 4) pēc ražotņu izveides tiek ieviesti tirgus aizsardzības pasākumi, kas tiek saglabāti iepriekš noteikto laiku, pēc tam tirgus aizsardzības līmeni pamazām samazinot; 5) tirgus aizsardzības periodā un dažu gadus pēc tam jāaizliedz īpašniekiem izņemt peļņu, stimulējot to ieguldīt attīstībā.

Rezultātā valsts iegūtu jaunas konkurētspējīgas ražošanas nozares, ar papildus darbavietām un nodokļu ieņēmumiem līdzsvarojot patērētāju zaudējumus no paaugstinātas produkcijas cenas. Lai novērstu neefektīvu uzņēmumu uzturēšanu, muitas tarifus būtu jāierobežo noteiktā apjomā no importēto preču cenas, kā arī jāveicina iekšēja konkurence jaunizveidoto uzņēmumu starpā.

2.4. Nacionālā kapitāla veidošana

Latvijā līdz šim bijusi nepareiza pieeja ārvalstu investīciju piesaistes jautājumā. Nekritiskā attieksme pret ārvalstu ieguldījumiem novedusi pie situācijas, kad Latvijas nacionālā kapitāla īpatsvars vietējā ekonomikā ir ārkārtīgi zems, tādējādi vietējie iedzīvotāji negūst ieņēmumus no kapitāla pieauguma, kā arī tautsaimniecība riskē ar masveidīgu investīciju izvešanu nākotnē. Lai situācija uzlabotos, Latvijā jāmaina ārvalstu investīciju politika, nosakot ārējam kapitālam atvērtās un slēgtās nozares.

Tā, piemēram, Latvija negūst gandrīz nekādu labumu no ārvalstu investīcijām tajos pakalpojumu sniegšanas uzņēmumos, kuru produkcija domāta vietējam tirgum. Tas pamatojams ar to, ka šajos uzņēmumos strādā tikai vietējie iedzīvotāji un produkcijas noiets ir garantētais vietējais tirgus. Tātad tirgotāji, bankas, apdrošināšanas sabiedrības, sakaru operatori un daudzi citi pakalpojumu sektora uzņēmumi veiksmīgi darbotos arī bez ārvalstu kapitāla klātbūtnes. Līdzīga situācija ir ar ražošanas uzņēmumiem, kas apkalpo vietējo tirgu (sevišķi pārtikas ražošanā - Latvijā pat maizi cep, pienu fasē un desas taisa ārvalstniekiem piederošas ražotnes, kuras darbotos arī bez viņu pamācībām).

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka daudzās nozarēs ārvalstu kapitāla klātbūtne ir vēlama. Tas attiecināms galvenokārt uz nozarēm, kas saražoto produkciju eksportē, kā arī uz atsevišķiem augsto tehnoloģiju sektoriem, kur sākotnēji nepieciešamas specifiskas zināšanas, kuru vietējiem speciālistiem nav. Tomēr pat eksportējošo nozaru sakarā pieeja nedrīkst būt dogmatiska. Piemēram, kokrūpniecībā dažu ārvalstniekiem piederošu gateru atvēršana iznīcināja simtiem vietējo uzņēmumu, daļa no kuriem laika gaitā būtu attīstījušies par tik pat veiksmīgiem eksportētājiem.

Ārvalstu investīciju politikas maiņai jābūt pakāpeniskai, garantējot prognozējamus un taisnīgus nosacījumus tiem investoriem, kas Latvijā jau darbojas. Tajās nozarēs, kuras Latvijas valsts izvēlējusies atvēlēt tikai vietējā kapitāla darbībai, ir jāievieš 5-10 gadus ilgs pārejas periods, kurā esošie ārvalstu ieguldītāji var izvest savus ieguldījumus. Vienlaikus valstij jāgarantē attiecīgo uzņēmumu vietējai vadībai un darbiniekiem kredīti, ļaujot šos uzņēmumus no investoriem izpirkt. Rezultātā tiktu radīts stabils turīgu vietējo uzņēmēju slānis, kurš vairāk būtu sasaistīts ar Latvijas vidi un ieinteresēts mūsu valsts attīstībā. Nav mazsvarīgi, ka šāda shēma ļautu izvēlēties arī profesionālākos vadītājus, kurus atzinuši jau pašreizējie uzņēmu īpašnieki.

2.5. Noieta tirgu paplašināšana

Latvijas eksports pašlaik pārāk koncentrēts Eiropas valstu tirgos. Šādai atkarībai ir gan ekonomiskas, gan politiskas sekas, jo reģionālas krīzes daudz smagāk ietekmē vietējo ekonomiku, turklāt saimniecisko atkarību bieži izmanto politisku prasību izvirzīšanai.

Nākotnē Latvijas eksporta tirgi vairāk jāmeklē ārpus Eiropas, koncentrējoties uz strauji augošo Āzijas reģionu, kā arī uz Amerikas kontinenta un Āfrikas valstīm. Ārējās tirdzniecības politikā jāmaina līdzšinējais ekonomisko pārstāvniecību darbības modelis, pamazām pārveidojot to uz privātas iniciatīvas pamatiem. Jaunizveidotie privātie eksporta veicināšanas uzņēmumi jāatbalsta ar valsts subsīdijām, kas atkarīgas no reāli noslēgto eksporta darījumu apjoma (šajā sakarā gan rūpīgi jākontrolē, lai nenotiktu esoša eksporta „pārlikšana" uz citām juridiskām personām). Ar vispārējiem ekonomiskās sadarbības jautājumiem jānodarbojas uz vēstniecību bāzes izveidotām ekonomiskajām pārstāvniecībām. Eksporta veicināšanā plašāk jāiesaista emigrējušie Latvijas iedzīvotāji.

Sadarbība ar tirdzniecības partneriem veidojama uz savstarpēja izdevīguma pamatiem, abām pusēm saglabājot tiesības noteiktās nozarēs importu ierobežot. Tirdzniecības līgumiem jābūt viegli pārveidojamiem atbilstoši mainīgajai saimnieciskajai politikai. Latvijas ražotāju pieeja eksporta tirgiem nodrošināma koncentrējot rūpniecību ražošanas tehnoloģiju sektorā, kas mazinātu tirdzniecības ierobežojumu negatīvo ietekmi (vairumā gadījumu tiek ierobežots patēriņa preču, nevis ražošanas tehnoloģiju imports). Konkrētu preču ārējie tirgi jāmeklē valstīs, kur šīs preces neražo vai to ražošana dažādu apstākļu dēļ ir mazāk efektīva.

2.6. Tiesiskā statusa pārskatīšana

Augstāk aprakstītās tautsaimniecības reformas nav iespējams veikt Eiropas Savienībā. Līdz ar to Latvijai jāatjauno sava valstiskā neatkarība, izstājoties no šīs organizācijas. Izstāšanās organizējama pakāpeniski, iepriekš ar divpusēju līgumu palīdzību noregulējot savstarpējās attiecības. Rietumnieciska ekonomiskā un politiskā orientācija saglabājama, saimniecisko sadarbību pamazām liberalizējot atbilstoši vietējo uzņēmēju konkurētspējas pieaugumam. Politiskos un drošības nolūkos saglabājama dalība NATO.

Nacionālistu priekšlikumus apkopoja ekonomists Ivo Rubīns