Latviešu nācija sevi parasti asociē ar čaklumu, darba tikumu, kārtīgumu. Lai gan pazīstu ļoti daudz šādu cilvēku, nebūt neteiktu, ka tā būtu latviešiem raksturīga īpašība. Tam pierādījumu nav tālu jāmeklē, atliek vien palūkoties tuvākajā apkārtnē – daudzviet aizauguši lauki, piemēslotas pilsētas nomales, apķēpātas mājas. Lai arī tās ir tikai ārējas lietas, vai šeit vietā nav novērojums - iekšējais atspoguļojas ārējā?

Tik bieži mēs runājam par augstām lietām, tik bieži kā Sprīdītis aizejam tik tālu prom, lai saprastu, ka mūsu laime ir šeit – mūsu mājās. Tās mums ir jākopj jāsaudzē un jāuzmana, lai nenāk sveši tīkotāji. Un mūsu mājas nav tikai vispārējā, abstraktā Latvija – bet katrs tās zemes kvadrātmetrs. Attīrīt to mēs varam tikai tiekot paši galā ar nekārtību sevī, savā ģimenē, savā mājā. Tā nonākot līdz augstām lietām – līdz visas valsts sakopšanai un sakārtošanai.

Grūti pateikt, kā cilvēki raudzījās uz šādām lietām pēc kara, 1947. gadā. Nezinu par cik augstām idejām un sapņiem viņi domāja, kad „uzsprāgstot” Kurzemes katlam, notika lavīnveidīgas represijas. Kopumā četrpadsmit viņu bija. Neviena nepazīti, tikai slepkavas viņus pazina un zināja, kāpēc šie cilvēki ir „neērti”. „Lielais Tēvijas karš beidzies, tagad jānodrošina kārtībā un jālikvidē bandīti!” tā droši vien domāja slepkavnieki Sarkanās armijas formās, varbūt viņi nedomāja, tikai izpildīja pavēli – aculiecinieku stāstos šie cilvēki pat ir aprakstīti kā manāmi iereibuši, nespējīgi vairs lāgā domāt. Bet šie četrpadsmit domā, sēro, ir izmisumā – kas ar viņiem notiks?! Un tikai minot, vai šie trīs bērni bija paņēmuši līdzi savas rotaļlietas, vai varmākas tās jau bija atņēmušas? Bērni raudāja un tad... Notika pats ļaunākais – visi vienā lielā masu kapā, kilometru vai divus no Čumalu ezera uz Laucienes pusi, Talsu rajona Lībagu pagastā. Kaps?! Tas nebija kaps, bet gan sekla bedre, kur visiem ķermeņiem pat nepietika vietas. Vēl ilgi šī vieta atgādināja par šiem šausminošajiem notikumiem...

Pēc mūsu mazās talkas ir par vienu sakoptu vietu vairāk, un tā pa vienai vietai līdz Latvija būs tāda zeme, kādu to vēlamies redzēt.

Tāpat mēs vēlamies aicināt visus 18. aprīlī: kopīgi sakopsim mūsu zemi, mūsu pilsētu! Lai arī kā mums klātos, vienmēr ir vērts atcerēties Raiņa vārdus:” Mēs maza cilts, Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba”. Mums vajadzīga kopīgā vēlme, kopīgie mērķi. Šajā dienā mums tāds būs – tīra Latvija.

Matīss Gricmanis

Latviešu nacionālistu kluba Talsu nodaļa