Bērzs latviešiem vienmēr ir bijis īpašs koks. Balts, tīrs un svēts.

Aiz upītes balti bērzi
Sidrabiņa lapiņām.
Pārcelieti, bāleliņi,
Lai es viju vainadziņu.

Tad, kad zeme atkususi un laiks kļūst siltāks, klāt arī sulu laiks. Svarīgi ir to nenokavēt, jo katru gadu tas ir citā laikā.

Nu ir laiks kalpiņam
Pavasari kāzas dzert:
Nu ir saldas bērza sulas,
Skaistas kārkla stabulītes.

Uzskata: jo lielāks koks un tā vainags, jo sulas saldāka. Īpaši neaizvietojams dzēriens bērzu sulas senāk bija siena laikā.

Istabas temperatūrā sulas ierūgst jau pēc 1 - 2 dienām, pārrūgstot kļūst duļķainas. Tāpēc labāk tās uzreiz sapildīt glabāšanai domātos traukos – stikla pudelēs ar korķiem, burkās, balonos, koka muciņās.

Bērzu sula ir ļoti vērtīgs produkts, ko dēvē par organisma tīrītāju, enerģētikas devēju, šūnu barotāju ar organiskajām skābēm. Senos laikos cilvēki visu vasaru dzēruši bērzu sulu, to turējuši klētī lielās ozola mucās, virsū uzsējuši miežus, lai sazēlušais zelmenis ir kā vāks. Tā sula saglabājās līdz rudenim. Pieredzējuši sulu tecinātāji iesaka izvēlēties bērzu, kas aug nomaļā vietā, tad sula būs tīra. Purvā augušiem bērziem sulas ir brūnas.

Bērzu sulu tecināšana un dzeršana nav raksturīga tikai latviešiem. Lietuviešiem bērzu sulu apzīmēšanai ir pat savs vārds. Bērzu sula ir „sula”, savukārt citas sulas „sultys”. Pajautāju par bērzu sulām savai paziņai no Slovēnijas. Atbildes vietā bija neizpratne, jo viņi neko tādu nedarot.

Maija Emsiņa