2004. gada 29. martā Latvija tika uzņemta NATO. Pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai varētu izdarīt pirmos secinājumus.

ASV un rietumvalstu spēka un informācijas dienestu struktūru klātbūtne Baltijā viennozīmīgi ir līdzsvarojošs faktors augošajai Krievijas tieksmei kontrolēt savas tuvākās kaimiņvalstis.

Tajā pašā laikā jāatzīst, ka valdošo aprindu politiķi tā arī nav sapratuši galveno; NATO ir tikai papildus garants, nevis aizsardzības sistēmas pamats.

Šis pārpratums ir novedis pie ļoti nevēlamām sekām - par Latvijas aizsardzības prioritāti ir kļuvušas ārvalstu misijas. Bruņoto spēku darbība šobrīd šķiet pilnībā pakārtota starptautiskajām saistībām, aizmirstot, ka prioritātei jebkuros apstākļos ir jābūt Latvijas drošībai.

Zīmīgi, ka „Valsts aizsardzības koncepcijā" 12. punktā teikts: „Latvijas valsts aizsardzības stratēģiskais pamatprincips ir dalība Ziemeļatlantijas līguma organizācijas kolektīvās aizsardzības sistēmā, kuras uzdevums ir tās dalībvalstu aizsardzība pret jebkura veida militāru apdraudējumu. Līdz ar to Latvijas interesēs ir, lai Ziemeļatlantijas līguma organizācija saglabā un attīsta rīcībspēju un efektivitāti savu uzdevumu īstenošanai, tā stiprinot arī Latvijas aizsardzību."
18.punktā kā prioritāri attīstāma īpašība minēta „efektivitāte - vienību mobilitāte, militāro spēju savietojamība ar sabiedroto spēkiem, gatavība darboties daudznacionālos militāros formējumos un plaša spektra operācijās".

Tātad, NATO tiek uzlūkots par burvju nūjiņu, par nediskutējamu dogmu drošības garantēšanā.
Ņemot vērā latviešu bagāto pieredzi, kas saistīta ar lielvalstu politikas un interešu maiņu, piemēram, to, kā Rietumi mūs pārdeva pēc Otrā pasaules kara, cik negribīgi ASV sākotnēji izturējās pret Atmodas centieniem, bailēs, ka tas destabilizēs uzticamo PSRS, šāda neracionāla paļaušanās ir naivums un neprātība. Vēl šogad, 2. martā publiski izskanēja ziņas par ASV prezidenta slepenajiem sadarbības piedāvājumiem Maskavai.

Tajā pašā laikā, kad visi spēki tiek veltīti pāris profesionālu rotu gatavošanai misijām, mēs redzam, ka panīkusi ir Zemessardze, netiek nopietni domāts par Latvijai nepieciešamo militāro tehnoloģiju (pretgaisa aizsardzība, piemēram) iegādi. Salīdzinājumam - Igaunijā joprojām ir obligātais militārais dienests, kas sagatavo pilsoņus valsts aizsardzībai. Nemaz nerunājot par Kaitsellit - igauņu zemessargiem un uzsvaru uz valsts aizsardzību.
Šie fakti vieš bažas par to, ka nepieciešamības gadījumā pārāk daudz izšķirtu tikai atsevišķu vienību komandieru motivācija un zināšanas, nevis aizsardzības sistēma kopumā.
Latvijas nestabilā politiskā un saimnieciskā situācija salikumā ar Latvijā dzīvojošo nelojālo cittautiešu daudzumu (pat pieņemot, ka 99% ir lojāli noskaņoti, atlikušais 1 % būtu skaitliski pielīdzināms NBS ierindas sastāvam), kā arī augošo kriminogēno situāciju, liek izdarīt netīkamu secinājumu; par drošību jādomā mums pašiem, no valsts struktūrām to gaidīt būtu lieki.

Jānis Sils