Norobežojot sevi no dabas, cilvēks pakļauj sevi lielam riskam neizpildīt savu pienākumu, kura dēļ tas ir ieradies šajā pasaulē.

Mūsu senči mācēja dzīvot saskaņā ar dabu, viņi izjuta laika plūduma mūžīgumu un pilnībā baudīja Dieva iedibināto dzīves kārtību un ritmu. Dzīvi, kurā ritmiski darbu nomaina atpūta. Pēc spraigas un grūtas darba nedēļas relaksācija pirtiņā...

Mēs piesārņojam savu „es” ar negatīvu informāciju, kas satur disharmonisko, graujošo, stresu, bailes, naidu, neziņu... Mēs skrienam, auļojam un nepaspējam... Šāds spēcīgs sajaukums, katru dienu malkots, protams, nevar neietekmēt – un mēs saslimstam, jo nerūpējamies par sevi, par templi, kurā mājo mūsu dvēsele. Nav nekāds noslēpums, ka vesels ķermenis balstīts ar veselu garu ir liela dabas dāvana. Diemžēl nereti sanāk, ka mēs savu ķermeni ne pārāk cienām un pakļaujam to visneiedomājamākajām slodzēm un pārslodzēm, vai – taisni otrādi – nedarām pietiekami, lai tas normāli funkcionētu. Mūsu emocionāli psihiskā aktivitāte ir atkarīga no ķermenisko funkciju darbības, un tā savukārt ietekmē ar atgriezenisko saiti mūsu ķermeni visplašākajā un dziļākajā veidā. Kārtējo reizi jāpiesauc mūžsenais teiciens „Veselā miesā, vesels gars!”, šo teicienu, manuprāt, var griezt arī otrādi: „Veselam garam, vesela miesa!”

Ko darīt? Palīdzēsim paši sev! Katram, protams, jābūt savai receptei, kā to vislabāk izdarīt. Neskoposimies ar laiku sevis dēļ, sakārtosim savas domas, dzīvosim saskaņā ar sevi, tad arī dzīvosim saskaņā ar citiem, nedomāsim, nerunāsim, nedarīsim tik daudz slikta un parūpēsimies par sevi mazliet vairāk, jo skrienot, skrienot un skrienot Tu visu tik un tā nesasniegsi... Sasniegsi daudz, bet ne visu!