Ja māja acīmredzami sāk šķiebties un grasās sabrukt, ar slēģu krāsošanu un jumta lāpīšanu nebūs līdzēts. Tādas pārdomas raisās valstī notiekošā sakarā.

Cerībā atrast kādus priekšlikumus pamatīgākai rekonstrukcijai, pēc ilgāka pārtraukuma nolēmu ielūkoties partiju programmās. Pārsteigumi izpalika, jo bez jau zināmajām gaisīgajām substancēm partiju programmas drīzāk piedāvā kosmētiskus uzlabojumus, nevis reformas pēc būtības. Tas, savukārt, liecina vai nu par ideju, vai nu par uzņēmības un drosmes trūkumu.

Bet par visu pēc kārtas.

Valsts pārvalde

Valsts pārvaldes jautājumos galvenās partiju idejas grozās ap tautas vēlēta prezidenta institūciju. Šādu jauninājumu piedāvā „Zatlera reformu partija", „Nacionālā apvienība" un vēl vairākas partijas. Tāpat tiek piedāvāts paplašināt iespēju rīkot tautas nobalsošanas (t.sk. elektroniskas), nostiprinot valstī tiešo demokrātiju.

Tomēr piedāvāto izmaiņu ietekme uz vēlēšanu rezultātiem nebūtu lielāka, kā vēlēšanu urnu pārkrāsošana vai vēlēšanu apgabalu robežu pārbīdīšana. Galveno varas centru - Saeimu - arī pašlaik ievēl tauta, tāpēc nav saprotams, ar ko tautas vēlēts prezidents varētu būt labāks par tautas vēlētu Saeimu. Tas pats attiecas arī uz referendumu iespēju paplašināšanu, jo nav principiālas atšķirības starp lēmuma tiešu (referendums) un netiešu (caur deputātiem) pieņemšanu. Gala rezultātu visos trijos gadījumos nosaka pašu vēlētāju izpratne par valsts attīstību.

Valsts pārvaldes lēmumu kvalitāti raksturo šo lēmumu saturs un pieņemšanas ātrums. Tā kā piedāvātas reformas būtiski nevar ietekmēt pieņemto lēmumu saturu (to nosaka vēlētāji), jāsaprot, vai tās var uzlabot lēmumu pieņemšanas ātrumu. Gan varas pārdalīšana starp Saeimu un prezidentu, gan referendumu rīkošana lēmumu pieņemšanu var padarīt tikai sarežģītāku, jo ir vairāk iesaistīto pušu un smagnējākas procedūras. Tātad partiju piedāvājuma mērķis pēc būtības nav nekas vairāk, kā izpatikšana vēlētājiem, formāli palielinot to iesaisti lēmumu pieņemšanā.

Demokrātijas (tautvaldības) sakarā vispār bieži tiek jaukts cēlonis ar sekām. Nevis demokrātija rada attīstītu sabiedrību, bet gan attīstīta sabiedrība kļūst demokrātiska. Ar to arī izskaidrojama no ārienes iniciētu demokrātisko režīmu biežā izgāšanās trešajās pasaules valstīs, kur sabiedrības gluži vienkārši nav spējīgas atbildīgi īstenot sev atvēlēto brīvību. Kamēr Latvijā nemainīsies sabiedrības izpratne par valsts attīstībai nepieciešamo politiku, vēlētāju tiešāka iesaiste lēmumu pieņemšanā nekādas būtiskas izmaiņas nevar radīt.

Toties nav noliedzams, ka glaimošana vēlētājiem vienmēr atmaksājas. Tā, piemēram, Zatleram no „zoodārza prezidenta", kam nav nekāda personiska viedokļa nevienā būtiskā valsts attīstības jautājumā, ar tautas nemīlētās Saeimas atlaišanu vienā dienā izdevās kļūt par glābēju, kas valstī veikšot būtiskas reformas. Tas viss notika vēl pirms noskaidrojies, par kādām reformām tad īsti ir runa.

Raugoties no praktiskā viedokļa, jāsaka, ka pašlaik nevis formāli jāpaplašina sabiedrības iesaiste, bet gan vajadzīga īpašu pilnvaru valdība, kam ir visaptverošs un pietiekami detalizēts skatījums uz valsts attīstību. Lai realizētu būtiskas reformas, šāda valdība ir jāapvelta ar pilnvarām, kas to atbrīvo no kašķīgo partiju ietekmes, t.i., iespēju pieņemt lēmumus bez Saeimas iesaistes. Partijas jau pēc savas būtības ir salīdzinoši šauru interešu grupas, kam nav kopskata uz valstī notiekošo. Līdz ar to partiju sistēma varbūt ir piemērota, lai pieslīpētu procesus dzīvotspējīgā valstī, nevis lai veiktu ātras un efektīvas reformas brūkošā sabiedrībā.

Kultūra

Bez jau tradicionālajiem solījumiem palielināt finansējumu visam un visiem, kultūras jomā interesantākie jauninājumi saskatāmi etniskās politikas sakarā. Piemēram, „Zatlera reformu partija" šo jautājumu piedāvā „norakt" tieši tāpat kā „Saskaņas centrs". It kā problēmas ignorēšana būtu atrisinājums.

Savukārt „Nacionālās apvienības" tēze par latvisku valsti, vai „Vienotības" idejas par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas un kultūras pamata, kontrastē ar turpat atrodamajiem solījumiem atbalstīt arī citu kultūru attīstību. Tā kā kultūra tomēr ir vienots veselums, sākot no abstraktākajiem mākslas un reliģijas slāņiem, un beidzot ar valodu, vēstures izpratni un vides iekārtojumu, nav saprotams, vai tas nav mēģinājums sakrustot kaķi ar suni, vai, runājot „Vienotībai" pazīstamākā leksikā, salaulāt divus vīriešus.

Ja runājam par vienotas kultūras telpas veidošanu, tad to nevar izdarīt vienkopus attīstot dažādas kultūras (kultūra latviski nozīmē kārtība). Kultūra, protams, var būt un tai jābūt daudzveidīgai, bet šai daudzveidībai jābūt iekšēji saskanīgai. Jebkura kultūra ir vērtība tās dabiskajā vidē, bet dažādu kultūru politiski vai ekonomiski motivēta sajaukšana vienkopus neizbēgami rada iekšēji konfliktējošu divu vai vairāku kopienu valsti. Tādējādi imigrantu kultūru pielīdzināšana latviešu kultūrai būtu, pirmkārt, morāli un tiesiski nepieņemama, jo legalizētu starptautisko tiesību pārkāpumu - Latvijas okupāciju un pārkrievošanu, un, otrkārt, nepraktiska no valsts attīstības viedokļa, jo veicinātu vismaz divu atsvešinātu kopienu veidošanos. Šī sašķeltība arī turpmāk kavētu valsts attīstību.

Tomēr nacionālā jautājuma „aprakšanai" var piekrist, ja ar to saprotam latviešu kultūras statusa nostiprināšanu, kas izpaustos ne tikai deklarācijās vai likumu normās, bet pirmkārt praktiskā darbībā un valsts atbalstā. Ja uz latviskās kultūras pamata izdosies radīt taisnīgu un sakārtotu sabiedrību, tad lielākā daļa cittautiešu to pieņems kā savu. Kamēr latviskā kultūra cittautiešu vidū asociēsies ar truliem vai pat zaglīgiem Latvijas politiķiem, kas pārbēguši pie blakus plantatora un mēdās pār žogu, uz spožiem rezultātiem integrācijā varam necerēt.

Šajā sakarā arī no „Nacionālās apvienības" gribētos dzirdēt vairāk pozitīvus priekšlikumus, kā veicināt latviešu kultūras izpēti, kultūras mantojuma saglabāšanu, sabiedrības izglītošanu, kā arī mūsu kultūras jaunradi. Ja gribas kaut ko konkrētāku, varētu sākt, piemēram, ar Latvijas pilskalnu sakopšanu, vai latviskās arhitektūras kanona izstrādi. Pēc tam rindā ir vēl daudz dažādu nepieciešamību.

Tautsaimniecība

Partija „Vienotība" pirms vēlēšanām nenogurstoši sludina, ka izvedusi valsti no krīzes. Jāsaka, ka šāds apgalvojums ir mazliet ambiciozs, jo krīzi un tās dziļumu noteica līdz šim piekoptā ekonomiskā politika, un daudz mazākā mērā - krīzes laikā pieņemtie valdības lēmumi. Veicot nelielu aprēķinu ar maksājumu bilances rādītājiem, vēl 2008. gadā prognozēju, ka Latvijas ekonomika „lidos" par 20-40 %. Ja reālais ekonomikas kritums krīzes laikā bija tuvāks pirmajam, nevis otram ciparam, tad tas skaidrojams ar Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu, kas ļāva nedaudz „aizbērt" krīzes bedri uz nākotnes ieņēmumu rēķina. Par šādu lēmumu vairāk pateicīgas var būt no maksātnespējas paglābtās skandināvu bankas (ne velti „Vienotības" finanšu ministrs ir „SEB bankas" galvenais ekonomists), nevis iedzīvotāji, kuru zaudējumu kopsumma no tā nemainās.

Kopumā „Vienotības" ekonomiskā politika no Kalvīša&co izpratnes būtiski atšķiras tikai attiecībā uz budžeta disciplīnu, un nedaudz arī nodokļu politikas sakarā. Citādi nekādas būtiskas izmaiņas nav vērojamas ne naudas, ne starptautiskās tirdzniecības un investīciju politikā. Nav mainījusies arī attieksme pret ārvalstu kapitāla bankām, kam būtu jāuzņemas krietna tiesa atbildības par notikušo ekonomikas pārkaršanu un tai sekojošo krīzi. Atmetot kosmētiskos uzlabojumus, pēc būtības „Vienotība" piedāvā turpināt tāpat kā līdz šim, vienīgi tērējot uzmanīgāk. Savukārt, pēdējo ceturkšņu ekonomikas nelielo atsitienu var skaidrot gan ar iepriekš zemo kopprodukta bāzi, gan ar ārējo tirgu un eksporta atgūšanos, kam ar šīs partijas darbību ir mazs sakars (ja nu vienīgi tā nepretendē arī uz globālās ekonomikas glābšanu).

Nodokļu sakarā partijas pamatā piedāvā salīdzinoši nebūtiskas pārmaiņas attiecībā uz likmēm, apliekamo bāzi vai administrēšanu. Ir gan pozitīvi vērtējama tendence, kas savulaik parādījās jau „Vienotības" retorikā - pārlikt nodokļu slogu no vērtību radīšanas uz patēriņu. Piemēram, Zatlera reformu partija piedāvā samazināt sociālo nodokli par 9 procentpunktiem.

Darbaspēka nodokļu un UIN reinvestētajai peļņai mazināšana, vienlaikus ceļot pievienotās vērtības, akcīzes, nekustamā īpašuma un citus „patēriņa" nodokļus, ir pareiza tendence. Tajā pašā laikā gribētos redzēt drosmīgākus piedāvājumus likmju izmaiņu sakarā. Piemēram, ražošanas uzņēmumu pilnīga atbrīvošana no nodokļiem (darbaspēka, UIN, nekustamā īpašuma nodokļa, kā arī degvielas akcīzes kompensēšana) no vienas puses samazinātu budžeta ieņēmumus. No otras puses - šāds nodokļu režīms ļautu atjaunot Latvijas ekonomikas konkurētspēju, piesaistot ārvalstu investīcijas ekonomikas pamata - ražošanas - attīstībai. Savukārt zaudētos nodokļu ieņēmumus ražošanas sektorā valsts ar uzviju varētu kompensēt pakalpojumu un patēriņa sektorā, jo palielinātos ekonomikā ieplūstošās naudas apjoms no ražošanā nodarbināto algām. Šāda valsts attieksme būtu arī simboliska, jo ar nodokļu politikas palīdzību tiktu izcelta vērtību radīšana, nevis patēriņš. Pieaugot ražotāju konkurētspējai, nodokļu slogu šajā jomā atkal varētu palielināt.

Naudas (monetārās) politikas jomā partiju programmās dominē tēze par nepieciešamību pievienoties Eirozonai. Nacionālās valūtas likvidāciju iecerējusi arī „Nacionālā apvienība", kaut gan pēc būtības tas nozīmē ne tikai simbolisku atteikšanos no vēl vienas valstiskuma pazīmes, bet arī ietekmes zudumu uz valstī realizēto naudas politiku. Galvenais arguments ir valūtas konvertācijas izmaksu samazināšana uzņēmumiem, kas darbojas ārējos tirgos. Arguments tikpat nopietns, kā šampūna izdevumu ietaupījums galvas nociršanas gadījumā. Diez vai procenta desmitdaļās mērojamās konvertācijas izmaksas uzņēmumiem var salīdzināt ar valsts zaudēto iespēju ierobežot ekonomikas pārkaršanu attīstības gados, kā arī stimulēt iekšējo tirgu un eksportu krīzes gados. No otras puses varbūt arī labi, ka lata ideja vairs netiks apgānīta, jo pēc būtības savas valūtas kopš 1994. gada mums nemaz nav bijis - ņemot vērā fiksēto valūtas kursu, tā visu laiku bijusi tikai formāls lielo valūtu atvasinājums.

Viena no lielākajām līdzšinējās saimnieciskās politikas kļūdām bija pilnīgi liberāla ārējās tirdzniecības un investīciju režīma ieviešana laikā, kad Latvijas ekonomika bija konkurētnespējīga. Tas noveda pie jau tā vārgās vietējās ražošanas sabrukuma un vēl atlikušās ekonomikas nonākšanas ārvalstnieku īpašumā par bankrota cenām. Liela daļa partiju joprojām nelieto tādu jēdzienu kā nacionālais kapitāls, tādējādi akceptējot, ka it kā nacionālā valstī dzīvojošai tautai ir tikai niecīga ietekme uz savu saimniecisko dzīvi. Diez vai kāds no smagsvara čempioniem boksā būtu sasniedzis šādas virsotnes, ja to trīs gadu vecumā būtu zvetējuši simts kilogramus smagi tēvaiņi. Toties Latvijai tādas pašas procedūras rezultātā iedvestie mazvērtības kompleksi un radītās organisma kroplības presē nereti tiek pasniegtas kā starptautisks panākums un piemērs.

Kaut gan tas skan utopiski, gribētos sagaidīt partiju piedāvājumā iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus ar ievedmuitām, vienlaikus radot atbalsta mehānismus (kredīti, galvojumi, granti) attiecīgu vietējo ražotņu izveidei, kas aizstādu vismaz daļu 6 miljardus latu lielā importa. Pēc laika, kad vietējie ražotāji būtu nostiprinājušies, ievedmuitas varētu atkal atcelt, nodrošinot brīvu un godīgu konkurenci, kā arī radot priekšnosacījumus eksporta pieaugumam šajās nozarēs.

Tāpat gribētos sagaidīt no partijām vietējiem iedzīvotājiem labvēlīgu ārvalstu investīciju politiku, kur ārvalstu ieguldījumi tiktu piesaistīti uz eksportu orientētas ražošanas attīstībai, bet pakalpojumu sektors (visu veidu tirdzniecība, bankas, apdrošināšana u.c.) tiktu atstāts vietējo iedzīvotāju īpašumā. Priekšlikums ir visai racionāls, jo ja mūsdienīgu produktu ražošanai nepieciešamās zināšanas un pieeja ārējiem tirgiem mums daudzos gadījumos nav, tad pakalpojumu uzņēmumi praktiski darbojas tikai vietējā tirgū un arī šī biznesa tehnoloģiskais process parasti ir salīdzinoši vienkāršāks. Tātad ir iespēja gan piesaistīt ārvalstu ieguldījumus ekonomikas pamata - ražošanas - attīstībai, gan veidot nacionālo kapitālu pakārtotajā ekonomikā. Lai to izdarītu, būtu jānosaka nozares, no kurām ārvalstu kapitālam noteiktā laikā jāizņem savas investīcijas, vienlaikus piešķirot vai garantējot kredītus šo uzņēmumu vietējai vadībai, kas ļautu uzņēmumus izpirkt, kompensējot investoru ieguldījumus.

Taisnība, ka esošajā Eiropas Savienības saimnieciskās politikas modelī ārējās tirdzniecības un investīciju politiku nevar ierobežot (brīvas preču un kapitāla plūsmas principi). Tieši tāpēc tiem Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, kas tik ļoti lielās ar mūsu interešu aizstāvību, beidzot ir iespēja virzīt priekšlikumu par pārejas modeļa piemērošanu tām ES dalībvalstīm, kuru kopprodukts uz iedzīvotāju nepārsniedz 75 % no ES vidējā līmeņa. Šādu izņēmumu nepieciešamība pamatojama ar iepriekš minētajiem argumentiem, t.i., lai boksētos ar smagsvariem, mazliet jāpatrenējas. Latvija varētu pilnā apmērā atgriezties ringā, kad mums būs spēcīga ekonomika ar pietiekamu nacionālā kapitāla īpatsvaru. Ja ES šādu modeli neakceptē (bet nu negribētos ticēt, ka šajā humānisma templī mājotu tāda cietsirdība), paliek alternatīva vismaz uz laiku no šīs savienības izstāties.

Ārpolitika

Ārpolitikas jomā partiju programmās tiek atzīts, ka jāturpina līdzšinējā politika. Atšķiras tikai viedoklis par ģeogrāfisko orientāciju - viena puse piedāvā griezties ap Briseles un Vašingtonas asi, bet otra puse - ap Maskavas asi. Tas arī ir likumsakarīgi, jo valsts neatkarības trūkums atspoguļojas gan iekšpolitiskos lēmumos, gan attiecībās ar citām tautām un valstīm. Labā saimnieka meklējumi diemžēl skaudri raksturo mūsu nacionālā brieduma pazīmi.

Ja atmetam uz kolonistiem un kosmopolītiem orientētās parijas, kuras nekad nav paudušas vēlmi attīstīt patstāvīgu Latvijas valsti, neizpratni izraisa „Nacionālās apvienības" ārpolitiskās nostādnes, kura savā programmā apņēmusies veidot nacionālu valsti, vienlaikus turpinot „arvien dziļāku" integrāciju Eiropas Savienībā (t.sk. pievienojoties Eirozonai). Šī savienība kā zināms ir inter un pār nacionāla, savas „kompetences" un naudiņu arvien vairāk grābjot no dalībvalstu kabatām.

Reliģisko pārliecību, ka zils kolhozs ir labāks par sarkanu kolhozu, nav satricinājis pat fakts, ka visas pirms iestāšanās piesauktās ieguvējvalstis - Grieķija, Īrija, Spānija un Portugāle - tagad rindiņā stāv uz maksātnespēju. Arī Latvija pēc kopprodukta uz iedzīvotāju atgriezusies līmenī, kāds tas bija pirms iesaistīšanas ES. Kolhozs reti kad iemāca strādāt, savukārt algu pacelšana šādos apstākļos parasti izraisa ilgstošu plostošanu, nevis ceļ darba ražīgumu. Tāpat arī no turīgākajām valstīm savāktās naudas pludināšana dzīvotnespējīgās saimnieciskās sistēmās nevis tās sakārtojusi, bet palielinājusi to kroplīgo izpausmju daudzveidību.

Neapšaubot Eiropas valstu sadarbības nepieciešamību, jāsaka, ka pašreizējais ES pārnacionālas impērijas modelis ir pretdabisks, jo dažādās valstīs nevar realizēt vienotu politiku. Mazāk attīstītajām ES dalībvalstīm objektīvi nepieciešami pārejas režīmi, kuru laikā tām būtu plašākas iespējas aizsargāt vietējo tirgu, ierobežot investīciju plūsmu un veikt citus pasākumus, lai veidotu konkurētspējīgu ekonomiku un nacionālo kapitālu. Savukārt pati Eiropas Savienība būtu jāpārveido no valstiska veidojuma par starptautisku organizāciju, kura iesaistās starptautisku, nevis iekšpolitisku jautājumu risināšanā. ES institūcijām nedrīkst deleģēt tiesības pieņemt dalībvalstīm saistošus lēmumus, kas ierobežo to neatkarību.

Vietējām partijām, kas runā par nacionālas valsts veidošanu, būtu jāatzīst nacionālas valsts vērtība arī starptautiskajās attiecībās, pirmkārt, sargājot savu valsti no iesaistīšanas pārnacionālos valstiskos veidojumos un, otrkārt, atbalstot citu tautu neatkarības centienus. Runas par nacionālas valsts veidošanu Eiropas Savienībā, kurā nav iespējas kontrolēt ne migrācijas politiku, ne aizsargāt vietējo tirgu un uzņēmējus, ir mēģinājums balansēt uz diviem ledus gabaliem, kas labākajā gadījumā var beigties ar labi iestaipītu špagatu.

Ja runājam par pašlaik perspektīvāko politisko spēku - Nacionālo apvienību - jāsaka, ka sašaurināta nacionālisma uztvere, koncentrējot to tikai uz valodas un pilsonības jautājumiem, nenovēršami aizvedīs šo partiju pat to pašu skuju taku, pa kuru pašlaik aiziet TB/LNNK. Apvienība var cerēt uz būtiskiem panākumiem tikai tad, ja tā spēs parādīt nacionālisma risinājumus arī plašākā kultūras laukā, tautsaimniecībā un ārējās attiecībās, pat ja tas nozīmētu radikālu līdzšinējās politikas pārskatīšanu. Radikālisms nemaz nav slikts, ja tas ir vērsts uz nejēdzību sakārtošanu- kūti ātrāk var izmēzt ar lielu dakšu, nevis karoti.

Kopsavilkums

Labi, ka valsts attīstību nenosaka tikai varas izdarības, jo pretējā gadījumā mūsu visticamāk vairs nebūtu. Valdība vai nu var atbalstīt savas tautas centienus, vai tos kavēt, bet izšķirošā nozīme valsts attīstībā jebkurā gadījumā ir tam, ko katrs darām ikdienā. Ja ir pārliecība par kādu tuvu cilvēku, kas kandidē vēlēšanās, tad vajag balsot, izsvītrojot pārējos. Bet daudz lielāka vērtība ir nevis balsošanai, bet reāliem darbiem.

Tāpēc ir vērts palasīt par savas tautas vēsturi un kultūru, atbilstoši iekārtot savu sētu un kopā ar draugiem padziedāt vai nosvinēt kādus latviskus svētkus. Ir vērts mēģināt uzsākt savu uzņēmējdarbību (pat ja ir risks, ka neizdosies), vai palīdzēt to izdarīt kādam paziņam. Un puišiem ir vērts izklaidei nopirkt boksa cimdus, jo NATO bumbvedēji vai ANO konvencijas naktī aiz stūra neglābs. Tādas, lūk, manas radikāļa pārdomas vēlēšanu sakarā. Pārējiem novēlu laikus nopirkt aspirīnu pēcvēlēšanu paģirām.