Kādu laiku atpakaļ prezidents Bērziņš izteicās, ka viena no viņa galvenajām prioritātēm, esot prezidenta amatā, ir izglītība. Konkrētas lietas, kas viņa skatījumā būtu jāmaina ir - jāievieš maksas augstākā izglītība, kā arī vidējā izglītība jāiegūst mācoties 11 gadus. Kā arguments tiek minēts darbaspēka trūkums, kurš tuvākajos gados tikai palielināsies un šī problēma kļūs aktuālāka. Neesmu dzirdējis, ka prezidents Bērziņš būtu speciālists izglītības lietās un šādi apgalvojumi bez jebkādiem paskaidrojumiem, saudzīgi izsakoties, ir muļķīgi, jo saputo cilvēkus, kurus tas skar, bet reālu labumu vai diskusiju par tēmu neveicina. Katrā gadījumā problēmas pastāv un ir apskatīšanas vērtas.

Iesākumam zināšanai – Latvijā izglītības sistēma principā dalās divās daļās – vispārējā (akadēmiskā) un profesionālā izglītība. Šeit neapskatīsim mūžizglītību, kas Latvijā vēl ir tikai zīdaiņa autiņos. Lasot rakstu aicinu domāt par jautājumu - cik daudz (skaita ziņā) tādai valstij kā Latvija nepieciešami zinātnieki un pētnieki, un cik profesionāli speciālisti?

Pirmkārt par darbaspēka trūkumu. Jā, problēma pastāv un kļūst aktuālāka, taču kāda ir tās patiesā seja - vai trūkst sētnieku, grāvju racēju, simtslatnieku? Vai varbūt trūkst augsti un netik augsti kvalificētu speciālistu, sava aroda un amata meistaru? Tādu kā metinātājs, autoatslēdznieks, ekskavatorists, iekārtu operators, pārdevējs, programmētājs, slimnieku kopējs, inženieris un tehnologs u.c.
Latvijas darba tirgū trūkst cilvēku, kas prastu kādu arodu, kas būtu apguvuši kādu profesiju. Beidzot vidusskolu 11 gados jaunietis nebūs darba tirgum vajadzīgs. 18 gados viņu pat par šoferi neviens darbā neņems. Vai jaunietis tādā vecumā vispār ir spējīgs šodien sākt patstāvīgu dzīvi? Vienīgais ko darba tirgus iegūs ir slogs no kārtējiem simtslatniekiem, jo tie paši nieka simts lati tiek maksāti no nodokļiem, ko maksā darba devējs un ņēmējs.
Risinājums būtu profesionālās izglītības popularizēšana, lielāka atbalsta sniegšana arodskolām visā Latvijā, lai katru gadu arodskolas, arodvidusskolas un tehnikumus beigtu arvien vairāk jauniešu, nevis, principā, nekam nederīgu vidusskolu. Diemžēl no padomju laikiem iegājies, ka arodskolās mācās tikai tie, kas netiek vidusskolās, līdz ar to skolas līmenis un prestižs ir zems, kaut gan būtu jābūt otrādi, jo gan arodvidusskolā, gan vidusskolā jaunietis iegūst vidējo izglītību, taču papildus vidējai vispārējai izglītībai arodvidusskolā jaunietis iegūst profesiju un ir gatavs uzreiz iekļauties un konkurēt darba tirgū. Pozitīvs ieguvums būtu arī šādu jauniešu studēšana augstskolās, jo, atšķirībā no plikas vidusskolas beidzēja, viņam ir zināšanas par procesiem nozarē, par kuru viņam jau sniedz augstākās zināšanas. Un tad neveidotos situācija, kad „inženieris” nezin un viņam nav ne mazākās nojausmas, kā top metāls, kā virpotājs virpo un kā viņam nepieciešamo informāciju iekļaut rasējumā.
Absurda ir arī situācija, ka Latvijā par cilvēku sāk uzskatīt tikai tad, ja ir iegūta augstākā izglītība. Un nevis 1. vai 2. līmeņa augstākā profesionālā izglītība, bet gan bakalaura vai maģistra grāds, kurš principā ir derīgs tikai, lai kļūtu par zinātnieku – pētnieku. Tas diemžēl ir izglītības sistēmas sarežģītības, kā arī neskaidrošanas un diskusiju trūkuma nopelns. Cienījams un godājams ir jebkurš darbs un jebkura profesija – arī sētnieks, grāvju racējs un asenizators.

Par maksas augstāko izglītību. Nav normāli, ka Latvijas lielākā eksportprece šobrīd ir cilvēki ar augstāko izglītību. Turklāt šāds eksports nedod pilnīgi nekādu ieguvumu. Jāņem vērā arī to, ka Latvijai nav nepieciešami tik daudz cilvēku ar augstāko izglītību, bet gan kārtīgi sava aroda meistari. Atcerēsimies teicienu: ”Ir gudri cilvēki un ir viedi cilvēki.” Nevienmēr pirmais nozīmē arī otro, un bakalaura grāds nozīmē varbūt tikai pirmo. Šobrīd augstskolu līmenis ir pietiekoši zems, samazinās un līdz šim ir turējies tikai uz vecās bāzes un vecajiem profesoriem. Diemžēl lielai daļai pasniedzēju svarīgāks ir savs privātais bizness uz universitātes tehnoloģiju bāzes, nevis studijas un students. Pašreizējā situācija neveicina konkurenci, studiju līmeņa celšanos un materiāli tehniskās bāzes attīstību. Jāņem vērā arī tas, ka tehnoloģijas attīstās un bāze noveco netikai fiziski, bet arī morāli (drūmā situācija atainota pamatojoties uz savām studijām RTU). Pavisam savādāka aina redzama universitātēs un to fakultātēs, kur iespējams studēt par maksu un kur pati fakultāte balstās tieši uz maksas studijām. Diemžēl maksas studijas lielākoties ir tādās profesijās, kas nav akūti nepieciešamas Latvijas tautsaimniecībai. Šādā situācijā atbalstu maksas augstākās izglītības ieviešanu, atstājot iespēju studēt par budžeta vai dažādu fondu līdzekļiem tiem cilvēkiem, kas to var un grib, bet nevar atļauties. Viens no piemēriem ir ASV, kur augstskolā par brīvu var studēt pēc dienesta bruņotajos spēkos. Tāpat ir iespējams noslēgt līgumus par strādāšanu pēc studijām valsts uzņēmumos, augstskolās vai vienkārši Latvijā noteiktu laiku. Protams, tas liek sakārtot un izveidot sistēmu, kā nodrošinātu ar darbu augstskolu beigušos jauniešus. Maksas augstākā izglītība palielinātu konkurenci augstskolu starpā, kas paaugstinātu gan studiju kvalitāti, gan materiāltehnisko bāžu līmeni.

Vispirms gan jāmaina sabiedrības attieksme pret augstāko un profesionālo izglītību, jāpārdala to loma, kā arī jāsakārto likumdošana, lai nerastos situācijas, kad pēkšņi bērnudārza auklītei ar 15 gadu pieredzi, nepieciešams studēt augstskolā, lai varētu turpināt strādāt, atbilstoši jaunajiem MK noteikumiem.

Apkopojums. Lai apmierinātu darba tirgus augošo pieprasījumu, nepieciešams popularizēt, attīstīt, dotēt profesionālās izglītības iestādes, mainīt sabiedrības attieksmi, lai arvien vairāk jauniešu izvēlētos mācīties un apgūt kādu arodu. Maksas augstākā izglītība paaugstinās studiju kvalitāti un augstskolu materiāli tehnisko bāzi. Ar pareizu pieeju, sadalīs studēt gribošo plūsmu un daļu novirzīs uz profesionālajām izglītības iestādēm, kas būs tikai ieguvums Latvijas darba tirgum un ekonomikai.

Edgars Dārznieks