Turpinot iesākto tēmu par Latvijas „zaļajiem" partizāniem 1919.gadā, piedāvāju vairākus interesantus atmiņu fragmentus. Atmiņām kā vēstures avotam raksturīga spēja aizraut ar spilgtiem piemēriem un stāstījumu.

1. Labu ieskatu par to, kā veidojās partizānu pulciņi, kāda bija partizānu motivācija un kā izpaudās viņu darbība, sniedz bijušā Augškurzemes partizāņu pulka 3. rotas komandiera kapteiņa Valdmaņa stāstījums:

„Tas bija 1919.gada pavasarī, kad Lietavā un Lejaskurzemē krievu sarkanā armija sāka atkāpties. Tad pie mums Augškurzemē - Ilūkstes un Jaunjelgavas apriņķos no vietējām komitejām tika izvestas mobilizācijas un visāda veida rekvizīcijas, kā arī vērtību izvešana no mūsu zemes pār Daugavu caur Līvāniem un Daugavpili uz Krieviju. Žēl bija redzēt, ar kādām asarām un sagrauztu sirdi mūsu zemnieki šķīrās no saviem labākajiem zirdziņiem, ko vāci vēl bija saudzējuši un kurus tagad bez žēlastības ņēma nost mūsu arājiem „pašu ļaudis" - vietējie komunisti aizvešanai uz Krieviju. Ņēma nost visu, kas bija vieglāk izvedams un kam bija kāda vērtība. Šī laupīšanas darbība jo plašus apmērus pieņēma tur, kur vietējās pagasta komitejās bija vairāk komunistu.

[..]

Mūsu apkārtnes mobilizēto karavīru lielākā daļa, vai nu nebija uz mobilizācijas aicinājumu nemaz ieradusies, jeb pie pirmās izdevības bija bēgusi no sarkanās armijas un slēpās mežos savu māju tuvumā. Šie vīri pa lielākai daļai bija bruņoti kara ieročiem - šautenēm, revolveriem un rokas granātām. [..]

Maija mēnesī līdz lielinieku izdzīšanai no Rīgas, mēs savās meža slēptuvēs bijām nedroši un nekur aktīvi neparādījāmies. Nevarējām arī koncentrēties lielākos pulciņos, jo pa ceļiem un sētām visapkārt staigāja visādi rekvizitori, komisāri un izpildu komisijas vīri. Sastopoties pa 2-3 vīri, mēs pārspriedām dažādus frontes jautājumus un sakarā ar to, arī mūsu pašu stāvokli. Tā apspriežoties mēs pārliecinājāmies, ka mūs visus vada viena doma, - ne par kādu maksu neiet līdzi sarkanai armijai uz Krieviju, bet slēpties mežos un izdevīgā brīdī pacelt mūsu vājos ieročus par savu tēvu zemi. Un tas brīdis nāca drīz.

Kad 7.jūnijā sarkanā armija bija atkāpusies jau starp Poņivežu un Rakiškiem (Lietavā), mūsu vietējie komunisti palika ļoti nervozi un viņu zemes izlaupīšanas darbs sasniedza savu augstāko pakāpi. Mums tika zināms, ka ir pavēlēts visam Gārsenes pagastam ierasties ar visiem zirgiem un lopiem un labību pie izpildu komitejas, braukšanas dēļ uz Līvāniem. [..] varēja sagaidīt, ka 8.jūnija rītā pacelsies uz izceļošanu pār Daugavu viss Gārsenes pagasts ar mantām un lopiem. [..]

Bija skaidrs, ka „biedri" aiziedami mūsu zemi grib atstāt nabadzības un bada varā. Sapulcējušies 7.jūnija vakarā, mēs 8 vīri nolēmām, ka ir diezgan slēpties un novērot, ka uz šo Gārsenes komunistu militāro saucienu pēc mūsu zemes mantas jāatbild ar ieročiem. Uzspodrinājām savas šautenes, paņēmām katrs 50-60 patronas, kā arī par visiem kopā 2 rokas granātas un naktī no 7. uz 8.jūniju devāmies uz Gārsenes pagasta izpildu komiteju, lai izvadītu tos no mūsu zemes ar uguni. Tā kā visi komunisti bija vietējie Gārsenes muižas iedzīvotāji, kuru ģimenes nekur nevarēja aizbēgt un lai vēlāk tie cilvēki, ar kuriem būs jādzīvo kaimiņos, neskatītos uz mums kā uz savu piederīgo slepkavām, nolēmām tikai pamatīgi apšaudīt Gārsenes pagasta mūra māju, kurā atradās izpildu komitejas vīri. Mūsu nolūks bija tikai sacelt paniku un piespiest viņus bēgt, kaut arī starp mums bija pāris vīru, kuri bija ar mieru nostāties pie izejas durvīm un apkaut visus bēgošos, jo māju mēs pazinām labi...

8.jūnijā, gaismai austot pie Gārsenes pagasta mājas norībēja pirmie Augškurzemes partizāņu šāvieni par mūsu zemes atbrīvošanu. Izmetām vienu rokas granātu un izšāvām mājai logus. Beiguši šaušanu, vairākās vietās izkaisījām tukšās patronu čaulītes uz lielceļa un priedēs, lai radītu iespaidu, ka šāvēju ir bijis daudz, pēc kam atgriezāmies atpakaļ savā „zaļajā cietoksnī" - kā mēs dēvējām mežu.

[..]

Par šo notikumu ļaudīs jo ātri izplatījās dažādas valodas, viena par otru fantastiskāka. Mūsu rindas mežā vairojās un 9.jūnija rītā bijām jau 16 bruņoti vīri. Bija starp mums kaujās norūdīti pasaules kara dalībnieki, bija arī tādi jaunekļi, kuri karā nebija bijuši. [..] Visu acīs spīdēja vienāda cīņas kāre un visiem bija pārliecība, ka mūsu lieta ir taisna, un mums ir tiesības prasīt pašiem savu zemi un izdzīt no tās svešiniekus un viņu viltus praviešus.

9.jūnijā mums pienāca ziņa, ka pie Gārsenes pagasta nama ieradusies soda ekspedīcija, kura apskatot notikuma vietu un cītīgi pētot mūsu pēdas. Esot izteiktas domas, ka mūsu nav bijis mazāk par 100-150 vīriem, kas salasīti no dažādām karaspēka daļām un ka šādas nodaļas atnākšana varējusi notikt vienīgi ar vietējo iedzīvotāju līdzzināšanu un pabalstu. Tāpēc ekspedīcijas vadoņi apsprieduši jautājumu, vai šaut katru trešo, jeb katru desmito vīrieti. Esot uzstādīts viens ložmetējs, uz zirgiem sēžot 5-6 jātnieki un ceļmalā atpūšoties 30-40 kājnieki. Līdzatbraucis 8.jūnija naktī aiztrenktais izpildu komitejas vietējais varas vīrs, kurš sastādot vietējo iedzīvotāju sarakstu, kādi paredzēti nošaušanai.

[..] mēs vienbalsīgi nolēmām viņiem uzbrukt, ja tie sāktu meklēt savai atriebībai upurus.

[..] Pieņēmām arī zvērastu, kurš pastāvēja solījumā nelaimes gadījumā neizdot savus biedrus un neatstāt vienam otru kritiskā brīdī.

Tanī dienā kauja mums neiznāca. Pēc dažām stundām atgriezās izsūtītie izlūki un ziņoja, ka tanī brīdī, kad ekspedīcija izgājusi uz ceļa, lai virzītos uz tuvākiem pagasta ciemiem, no meža kāds izšāvis. Steigā komunisti nocēluši no ratiem ložmetēju, sakrituši pa grāvjiem un izšāvuši uz meža pusi pāris lentas no ložmetēja. Nedzirdēdami atbildes no meža, piecēlušies un steigā aizgājuši atpakaļ.

No citām pusēm pienāca ziņas, ka visas apkārtējo pagastu komitejas, kā: Susejas, Asares, Aknišas un citas 9.jūnijā ir atstājušas savus posteņus. [..]

Ap 10.-12.jūniju no Lietavas sāka atkāpties pirmās sarkanās armijas daļas, - brauca sanitārie transporti, divīziju transporti un citas aizmugures daļas. Mums pienāca ziņas, ka krievi dižojoties pārmeklēt mūsu mežus, jo viņiem esot zināms par dezertieru uzturēšanos Aknīstes mežos. [..] otrā rītā, lai saceltu paniku sarkanajos un iedvestu pret sevi cienību, atklājām no meža uguni uz ceļa Akniša-Rakiški pret kādu lielāku transportu, kuram līdzi gāja daudz kājnieku un tika dzīti lopu bari. Mēs bijām 22 karavīri un mūsu uguns saceltā panika, pēc sastāva raibajā ienaidnieka kolonnā, bija neaprakstāma un beidzās, kā vēlāk noskaidrojās, ar to, ka izbiedētie lielinieki izklīduši pa mežu un purvu, kur sākuši savā starpā apšaudīties... Mēs izšāvām ne vairāk kā 5-10 patronas katrs, bet šaušana mežā turpinājās kādu stundu. Šinī reizē krieviem bija 2 krituši un vairāki ievainoti, kā arī lieli mantu zaudējumi, jo transports noskrēja no ceļa purvā. [..]

Mūsu uzbrukumam bija lielākas sekas, nekā mēs to sagaidījām: no šīs dienas nebija redzams neviens transports, nedz aktīvā karaspēka daļa, kas atkāptos pa ceļu Rakiški-Akniša, visi bija nogriezušies uz Subatas pusi un atkāpšanās pa šiem neapdraudētiem ceļiem, redzams, notika ļoti nervozi. Pāris dienas pēc notikušā redzējām kādus jātniekus, kuri, tuvodamies mežam, noņēma no pleciem šautenes un aulekšos izjāja cauri mežam.

[..] Bēgšana vilkās dienas 4-5 un pēc pāris dienām starpbrīža Aknišā ap 18.jūniju parādījās pirmie Lietavas armijas kareivji-jātnieki."[1]

2. Vienkārši interesants piemērs par sakaru uzturēšanu Artūra Veckalniņa partizānu vienību starpā:

Sakaru uzturēšanā starp pulciņiem neatsveramas esot izrādījušās vecākas sievietes, kas briesmu brīžos esot pratušas izlikties slimas „vai izrādīt apstākļu nepārzināšanu un pat stulbumu, tā ka lieliniekiem bija neiespējami kaut ko noskaidrot".[2]

3. Pirmskara Latvijā jēdziens „partizāns" tika lietots nedaudz citādākā izpratnē nekā mūsdienās. Vietējo iedzīvotāju organizētās vienības arī pēc lielinieku atkāpšanās sauca par partizāniem - kaut gan viņi vairs neatradās ienaidnieka teritorijas iekšienē. Partizānu atsevišķie pulki vēl kādu laiku saglabājās. Šo vienību karavīri savā uzvedībā esot bijuši nedaudz atšķirīgi no parastajām armijas vienībām, esot bijuši savā uzvedībā brīvāki, morāli pārliecinātāki un centušies izmantot partizānu metodes arī turpmāk. Interesantu piemēru par partizānu vēlāko uzvedību sniedz kāds kapteinis:

„Kā beidzamo no šīm partizāņu - „brīvo vīru" īpatnībām gribu vēl pieminēt arī mūsu varonīgo cīņas biedri, nelaiķi leitnantu Aleksandru Lāci, kurš bija ne vien labs karotājs un patriots, bet arī liels dēku varonis. Atrazdamies frontē, šis partizāņu varonis bija dabūjis zināt, ka bij. sociāldemokrātu partijas dep. Cālīts ieradies Balvos, lai noturētu savu kārtējo mītiņu Latvijas iekarotās vienprātības un saticības mazināšanai. Nevarēdami apmierināties ar to, ka viņu iekarotā dzimtenē jau tiek kaisīta naida sēkla, vairākos karavīros ar savu komandieri priekšgalā nobriest doma šī savtīgā politiķa darbību likvidēt jau pašā sākumā. - Kad „līderis" partizānu šūpulī - Balvos uzkāpis katēdrī, lai sāktu savu „pārliecinošo" aģitācijas runu, to pārtraukuši vairāki karavīru brīdinājuma šāvieni kā atgādinājums, ka partizāni ir domājuši arī par iekarotās zemes tālāko likteni. Karsto runātāju šie frontes vīri bija iesēdinājuši ragavās un pēc „mitināšanas" Steķentovas mājas pieliekamā kambarī un „mērcēšanas" Balvu ezerā, aizsūtījuši atpakaļ uz Rīgu. L.k.o.k. Lācis gan dabūja arī pats nosēdēt mēnesi virssardzē, bet bija izdarījis darbu, kas liecināja par partizāņu karavīru tīro nacionālisma un vienības garu."[3]

[1] Labsvīrs, K. (sast.). 3. Jelgavas kājnieku pulks 16. VIII 1919. - 16. VIII 1929. [Jelgava]: 3. Jelgavas kājnieku pulks, 1929. 37.-42.lpp. 

[2] Latvijas armija 20 gados. Rīga: Armijas štāba Apmācības daļa, 1940. 142.lpp. 

[3] G.M. Partizāņu īpatnības. Latgales Vēstnesis, 1938, 17.augusts, 8.lpp.