No personīgā arhīva

Baiba (valodniece, 27) un Juris (tiesu medicīnas eksperts, 27) Ivulāni ar dēlu Jurģi nesen pārcēlušies uz Valmieru. Baiba un Juris ir vieni no nedaudzajiem latviešiem, kas cenšas kopt latviešu sensenās tradīcijas un svinēt Ziemas saulgriežus. Viņu īstie svētki sākas nevis kā lielākajai daļai Ziemassvētku vakarā 24. decembrī, bet gan pāris dienu agrāk, kad astronomiski iestājas visgarākā nakts un īsākā diena.

-Kas jums ir Ziemas saulgrieži?

 Baiba: Galvenais ir tas, ka tas ir punkts, kad saule atgriežas un atkal kāpj kalnā.

Gaismas līdz tam patiešām trūkst, līdz ar to šis punkts ir svarīgs un ļoti gaidīts arī no

tīri sadzīviska viedokļa.

-Cik ilgi jau svinat saulgriežus tradicionālā veidā?

Baiba: Es šādi tos svinu kopš 2005. gada, un šos piecus gadus esmu svinējusi arī

pārējos latviešu gadskārtas svētkus.

-Kā jūs pirms tam atzīmējāt šos svētkus? Kā nolēmāt pievērsties tradicionālajam

svinēšanas veidam?

Baiba: Mana ģimene nekad nav bijusi izteikti kristīga, līdz ar to Ziemassvētki nekad

nav saistījušies ar baznīcu. Bet ir savas ģimenes tradīcijas, kas droši vien ir tipiskas

mūsdienu Ziemassvētku tradīcijas, kurām pēc būtības arī nav ne vainas. Eglīte,

dāvanas, pantiņi, svētku mielasts ar piparkūkām - patiesībā man tas viss ir siltā

atmiņā, jo visu bērnību ģimenē Ziemassvētkus tā esam svinējuši. Pēdējos gadus 21.

vai 22. decembrī nosvinam Ziemas saulgriežus pēc latviešu tradīcijām, un tad 24.

decembrī svinam vēlreiz paplašinātā ģimenes lokā ar pieminētajiem atribūtiem. Tur

nav nekādu pretrunu - vienreiz iet ķekatās, vilkt un sadedzināt bluķi un pēc pāris

dienām satikt vēl citus savus nozīmīgos cilvēkus citā gaisotnē.

-Nav mērķis apvienot visus nozīmīgos cilvēkus vienā datumā, vienos svētkos?

Baiba: Ir doma, ka uz to ir jāiet, un ar laiku tam tā arī vajadzētu notikt, jo patiesībā

iekšēji ir izjūta, ka svētkiem vajadzētu vairāk vai mazāk tomēr būt ģimenes lokā un ne

tik daudz ar draugiem vai folkloras kopu, kā tas pēdējā laikā sanācis.

-Kā jūs domājat, vai un kāpēc jauniem cilvēkiem būtu jāizvēlas svinēt saulgriežus

šādā veidā? Kas labs tajā ir?

Baiba: Es nedomāju, ka tas obligāti būtu jāizvēlas, - tam ir jānāk no iekšienes, tai

ir jābūt pārliecībai. Galu galā, ja mēs esam latvieši, tad kāpēc mums meklēt citus

svētkus un svešas reliģijas? Diezgan daudzi gan tā dara, īpaši jauni cilvēki, meklējot

dzīves jēgu un mēģinot noformulēt savu attieksmi pret dzīvi un pasauli. Bieži vien

vispirms tiek meklēts svešās reliģijās, un tikai vēlāk, ja ir lemts, nonāk arī pie savām

saknēm. Man liekas loģiski, ka tieši savas tautas tradīcijās, folklorā un mitoloģijā var

atrast sev vistuvāko, saprotamāko un visnoderīgāko.

-Kas, jūsuprāt, ir galvenā atšķirība starp kristīgajiem un latviskajiem

Ziemassvētkiem, ja to tā var nosacīti nodalīt?

Juris: Man pat grūti pateikt, jo tādus īstus kristīgos Ziemassvētkus ar baznīcā iešanu

un rituālām darbībām mājās es atceros tikai vienus. Neko citu par īstiem kristīgiem

Ziemassvētkiem es nezinu.

Baiba: Patiesībā domāju, ka būtu jāmēģina izdomāt, kas šiem svētkiem ir kopīgs.

-To es arī gribēju pajautāt...

Baiba: Man liekas, ka tieši ar to būtu vieglāk sākt. Kaut kādā ziņā, drusku

pafilozofējot, kaut ko kopīgu var atrast. Saules, gaismas atgriešanās un pirms tam

gaidīšana - var jau būt, ka tur var vilkt paralēles ar Jēzus dzimšanu. Bet dziļi kristīgi,

līdz galam baznīcas svētki... Grūti pateikt... Kristīgajā tradīcijā ir Adventa laiks, kas ir

ārkārtīgi kluss, mierīgs un pārdomām veltīts. Savukārt latviešu tradīcijās tas ir ķekatu

laiks ar pēc iespējas lielāku troksni, kas palīdz aizbiedēt tumsu. Tā noteikti ir būtiska

atšķirība.

-Vai latviešiem būtu masveidā jāpāriet uz tradicionālo Ziemas saulgriežu

svinēšanu - jāatgriežas pie saknēm?

Juris: Gan jau, ka būtu. Tas ir jautri, interesanti. Var ar kaimiņiem labāk iepazīties.

Baiba: Pašlaik ir izplatījusies Helovīna svinēšana. Bet kāpēc neiet ķekatās tad, kad

latviešiem ir pieņemts iet ķekatās, un izzināt to būtību?

-Varbūt tā ir vienkārši nezināšana...

Baiba: Jā, bet par Helovīnu jau arī neviens īsti nezina, kāpēc būtu jāiet. Kaut kur ir

padzirdējuši, un iet. Ja skolās par tradīcijām tiktu vairāk runāts un likts aizdomāties,

ka tām ir arī pamatojums, dziļa jēga, nevis tikai tāda pastalās autu bāleliņu

māžošanās, es domāju, ka arī ar to pusaudži varētu aizrauties un iet ķekatās.

-Vai jūs domājat, ka ir iespējams valsts līmenī izmainīt uzņemto svētku

svinēšanas kursu?

Juris: Ja kādas publiskas personas rādītu savu piemēru un tas tiktu atspoguļots

televīzijā un laikrakstos, tad cilvēki to redzētu, un būtu vairāk sekotāju - galvenokārt

jau jauniešu vidū.

Baiba: Nav jau arī tik traki, ka vispār neviens tādā veidā šos svētkus nesvinētu. Ir taču

arī dažādi publiski pasākumi.

-Ko jums pašiem vislabāk patīk darīt Ziemas saulgriežos?

Baiba: Dziedāt.

Juris: Man patīk iet ķekatās.

Baiba: Man arī patīk pirms tam gatavot tradicionālos latviešu ēdienus.

-Ko ēd Ziemassvētkos latvieši?

Baiba: Cūkas šņukuru, zirņus, pupas, pīrāgus, raušus, miežu vai grūbu putru, gaļu.

Protams, tradicionālie ēdieni dažādos novados arī atšķiras. Bet galvenais - galdam

jābūt bagātīgam, jo arī tas nodrošina augību, ražību, bagātību visu nākamo gadu.

-Kur jūs šogad atzīmēsiet saulgriežus?

Baiba: Svinēsim Mūrmuižā kopā ar folkloras kopu „Stutes".

-Kas paredzēts programmā?

Baiba: Iesim ķekatās, vilksim un dedzināsim bluķi, ēdīsim, dzersim, dziedāsim,

zīlēsim, varbūt liesim laimes, iesim rotaļās.

-Jauno gadu mēdzat atzīmēt?

Baiba: Īsti nē. Latviešiem ir astoņas lielākas svinamās dienas, un no jebkuras tās līdz

attiecīgai tādai pašai nākamajai dienai ir gads. Tā ka var teikt, ka jebkuri svētki - lai

gan Jāņi, Ziemassvētki un Meteņi vairāk - iezīmē jaunā gada sākumu, un tā es uz to

cenšos skatīties. Ļoti tēlaini domājot, jaunais gads var sākties jebkurā mirklī - tam

nav jābūt tieši 31. decembrim.

Intervēja Kristaps Dzvinko