Ziemassvētki latviešiem un citām indoeiropiešu tautām ir ne tikai stāvoklis dabā, bet arī sens reliģisks simbols. Baltu reliģija balstījās uz pasaules vienotu uztveri, tāpēc dabā novērotās likumsakarības (principi) tika attiecināti arī uz norisēm atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības dzīvē. Tieši vienotu principu meklējumi visās dzīves jomās baltiem ļāva radīt reliģiju (dievestību), kas joprojām neapzināti ir visas eiropeiskās civilizācijas pamatā, veidojot tās garīgo kodolu.

Ziemassvētki dabā ir stāvoklis, kad ir vismazāk Saules (gaismas), tāpēc visa materiālā pasaule ir noārdījusies un sastingusi. Jau sākot ar rudeni, veļu laiku, dabā sākas atmiršanas un trūdēšanas procesi - kokiem birst lapas, dzeltē un izkalst zāle un dzīvā radība gatavojas ziemas miegam. Ziemassvētkos gaismas ir vismazāk, tomēr vienlaikus sākas Saules un gaismas (Saules meitas) atgriešanās.

Visu nakti sveces dega

Sidrabiņa lukturos

Saule deva savu meitu

No veļiem šai zemē

Līdz ar gaismas un siltuma pieaugumu atdzimst arī daba - iestājas pavasaris. Vispirms nāk Dievs (kā gaisma), bet pēc tam arī Māra, kā materiālā dzīvība.

Dieviņš brauca pār ezeru

Baltus ledus lauzīdams

Aiz Dieviņa mīļā Māra

Liepu lapas klāstīdama

Dainu skaistums ir tēlainajā valodā, kas ļauj tās uztvert dažādos sapratnes līmeņos. Kādam tās ir krāšņi dabas apraksti, bet kādam dziļu filozofisku un reliģisku atziņu avots. Un gan vieniem, gan otriem ir taisnība, jo pamatsakarības ir vienādas gan dabā, gan cilvēkā, gan sabiedrībā.

Arī cilvēks tāpat kā Dievs dzimst Ziemassvētkos, kad viņa dvēsele atgriežas no veļu valstības, tad seko jaunība - pavasaris, briedums - vasara, vecums un miršana - rudens, un atkal viss sākas no gala Ziemassvētkos. Tieši rudenī, kad visa dzīvā daba mirst un gatavojas ziemas miegam, mēs godājam savus senčus - veļus. Veļu mielošanu pēc tradīcijas veic dzimtas vecākais pārstāvis svinīgā un nopietnā rituālā.

Savukārt, Ziemassvētkos liela loma ir jautrajiem budēļiem, kuru izdarībās aktīvi iesaistās bērni, tādējādi simbolizējot jauna cikla sākšanos. Šī cikla aizsākuma neatņemama sastāvdaļa ir dejošana ar nāvi, kas ataino tumsas un sastinguma robežas pārkāpšanu un dzīvības atdzimšanu. Ziemassvētku rituālu ciešo sakaru ar pārdzimšanu apliecina arī t.s. „Rūtu peles" motīvs dainās, kur jautājumu un atbilžu veidā tiek izklāstīta pasaules nepārtrauktā pārtapšana. Pati pele ar savu alu un ziemas pārdzīvošanu simbolizē pasaules saglabāšanos un atjaunotni.

Savu daļu skaidrības vieš mūsu valoda. Tiek uzskatīts, ka indoeiropiešu kultūrās skaņa M tika izmantota mātišķā un materiālā apzīmēšanai. Praktiski visās indoeiropiešu valodās (piemēram, latviešu, angļu, vācu, krievu, arī mirušajā latīņu) mātes apzīmējums sākas ar šo skaņu. Latviešu reliģijā mātes jēdziens uzglabāts arī divu galveno sieviešu kārtas dievību apzīmējumos - MāRa (Māte Radītāja, matērija) un LaiMa (laika māte, likteņa dieviete).

Šo vispāratzīto faktu var izmantot arī miršanas un dzimšanas jēdzienu skaidrošanai. „M" un „iršana" ir materiālās pasaules sadalīšanās, kas dabā cieši saistāma ar saules gaismas, bet cilvēka dzīvē ar dvēseles aiziešanu. Vārdam „irt" ir arī otra nozīme - airēt. Šeit var saskatīt sakarību ar indoeiropiešu tautu mītu par veļu upi un laivu, kas pārceļ mirušos uz otru krastu - veļu valstību. Savukārt vārds „Dzi" un „Mt" ataino materiālās pasaules atjaunošanos, jo sakne „dzi" ir pamatā vārdam „dzīvība", bet „M" norāda uz matēriju. Dzimšanas dabā atsākas ar gaismas, bet cilvēka dzīvē ar dvēseles atgriešanos.

Tieši no indoeiropiešu (baltu) senās reliģijas radusies teika par Dieva piedzimšanu Ziemassvētkos. Dieva vārda izcelsmi saista ar sanskrita jēdzienu dvē - pusdienas gaisma. Ziemas saulgriežos sākas šīs gaismas uzvaras gājiens, ko tēlaini apzīmē ar dzimšanu:

Ziemassvētkos Dievs piedzima

Lieldienā šūpli kāra

Gaismas un tumsas, esamības un neesamības robežas, un ar to saistītās pārtapšanas izzināšana ir ne tikai ezotēriķu un literātu (atcerēsimies Raini: lai visas pasaule ļogās un ļimst - tumsas dziļumos gaisma dzimst) intereses objekts. Arī pasaules vadošos visuma pētniekus uztrauc Lielā sprādziena (gaismas - enerģijas izlādes) un melno caurumu (tumsas - enerģijas pazušanas) problēma. Tas, kā no neesamības tapa viss un kā viss pazūd neesamībā. Pēdējās visuma teorijas apliecina, ka pārdzimšana raksturīga arī visumam, jo laika un telpas pazušana melnajos caurumos neesot nekas cits, kā šīs matērijas izpausme jaunā visumā otrpus mūsu realitātes Lielā sprādziena veidā. Patiesībā tas ir tikai komplementaritātes (papildinātības, līdzsvara) teorijas attiecinājums uz visuma uzbūvi - kas vienā pusē pazūd, tas rodas citur. Šī teorija izskaidro arī visa rašanos no nekā, jo absolūts pretstats sevī satur absolūtu enerģiju - tieksmi pēc savas izpausmes, apvienošanās ar savu otru pretstatu.

No šejienes arī latviešu Dīvs (no vārda divi) - pretstatu vienības princips, kas visu dzīvību (kustību) skaidro ar mijiedarbību starp savstarpēji papildinošiem pretstatiem. No šejienes pretēju lādiņu radītā elektrība, binārās sistēmas izpaustā informācija, pienākuma un tiesību līdzsvars - taisnīgums, un visdažādāko pretstatu savienošanās radītā laime cilvēka dzīvē. No šejienes arī starp garīgo (ideju) un materiālo (ideju iemiesojuma) pasauli esošais laiks un dzīvība ar savu dievieti - Laimu.

Ziemassvētki ir šī pārtapšana. Ne tikai dabai, bet arī mūsu tautai un valstij pašlaik ir Ziemassvētku laiks. Tā valsts, kas pēc atmodas pazaudēja savu dvēseli (mērķi un ideālus) mirst, un garīgā sabrukuma sekas nenovēršami atspoguļojas arī matērijā - ekonomiskajā dzīvē. Var par to bezgala skumt un sodīties. Bet var arī priecāties par to nelielo sabiedrības daļu, kurā dvēsele ir atgriezusies. Kā tajā Ziemassvētku dziesmā:

Klusat jauni, klusat veci,

Dievs ienāca istabā.