Mana vecvecmamma, kura nu jau daudzus gadus savas rakstainās zeķes ada no smalkiem aizsaules dzīpariem, ir nākusi no senas vecticībnieku dzimtas Latgalē. No neliela miesta, pavisam tuvu Krievijas robežai. Šodien viņas stāstus atcerējos, lasot kādu latviešiem naidīgu komentāru, sakarā ar referendumu pret divvalodību Latvijā, un noklausoties radio diskusiju starp Lindermanu un studentu korporāciju pārstāvi krievu Trofimovu, kurš aicināja balsot PRET. 

Sešpadsmitgadīga meitene būdama, viņa salīga par meitu kādā bagātā Zemgales saimniecībā Bauskas pusē. Un, tā kā pārējie saimes ļaudis lielākoties bija latvieši, jau dažos mēnešos apguvusi latviešu valodu. Cītīgi mācoties. No grāmatām pēc darba laika beigām. 

Sāksim ar pāris, manuprāt, aksiomām. Tie, kuriem tās šķiet nepieņemamas, mierīgi var netērēt laiku šī raksta tālākai lasīšanai; 1) Latviešu pastāvēšana ir tikai pašu latviešu rūpe. Pasaule gluži labi dzīvos arī bez mums. 2) Mūsu tīri nacionālās intereses varam aizstāvēt tikai mēs paši. Gaidīt, ka būs kāds, kas par mums parūpēsies, ir nepiedodami naivi. 3) Latvieši ir Latvijas saimnieki un Latvijai ir jābūt latviešu valstij. 4) Tautas intereses, ja noņemam dažādus daiļskanīgus izpušķojumus, ir saimnieciskā un garīgā labklājība. Tā nav iedomājama bez kārtības un drošības.

Pēdējās pāris dienās daži slaveni eiropisti (arī aizsardzības ministrs Pabriks) pavisam nekautrīgi paziņojuši, ka ES jāpārveido par federāciju, kas nozīmētu, ka arī juridiski tiktu nostiprināts Latvijas guberņas statuss. 

Brīvai tautai ir vajadzīgs spēks. Garaspēks un karaspēks. Spēks ir tikums.Veļu atcere ir garaspēks, karaspēku veido dzīvie. Senču dzīvesziņa ir garaspēka nodošana karaspēkam. Dzīvesziņa ir tautas dzīvo un aizgājušo satikšanās. Dzīvesziņas turēšana ir tautas vienotība. Bez dzīvesziņas nav cīnītāju, jo nav par ko cīnīties. Bez cīņas nav dzīves ziņas, jo nav kam un kur dzīvi zināt.

Virsrakstā ir doma, kas man neliek mieru, redzot pēdējo dienu jezgu ap prezidenta vēlēšanām. Lai gan biju sev nosolījies atturēties no plašākiem rakstiskiem spriedelējumiem, izņēmuma kārtā jūtu vajadzību izteikties. Politemocionālā transa apstākļos riskēšu izpelnīties nosodījumu par nepopulārajām pārdomām.

Notiekošais kārtējo reizi liek aizdomāties, cik dziļi mūsos, latviešos, ir iesēdusies melnbaltā un īstermiņa domāšana. Esmu drošs, ka daļa no tiem, kas pašlaik Zatleru slavē un atbalsta, vēl pirms divām trim nedēļām uzjautrinājās par jēdzienu "zoodārza prezidents", un ļoti pat iespējams, ka daži no tiem, kas pirms pāris dienām pie saeimas klaigāja "Ieliktenis, ieliktenis!", to pašu saukli izbļāva arī Zatlera ievēlēšanas dienā

Pirms lielām pārmaiņām un liktenīgiem pavērsieniem, daudzi savstarpēji nepazīstami cilvēki mēdz redzēt vienādus sapņus. Tādus, kas netiek aizmirsti un tiek turpināti arī nomodā esot. 

Matīsa Gricmaņa jaunākā raksta komentāros aizsākusies diskusija par jēdzienu "gods". Šis ir viens no jēdzieniem, ko lietojam, dziļāk nepadomājot par tā būtību. Atļaušos nepiekrist domai, ka tas nav definējams. Patiesībā, protams, ka apzināmies tā aptuveno nozīmi, jo ikdienas lietojums uz to norāda. Mēs dzirdam par goda aizskaršanu, sakām, ka kāds rīkojies godīgi vai negodīgi, lietojam izteicienus "tikt mātes godā", "ģimenes godi", "gods kalpot Latvijai!".

Un tomēr. It bieži jaucam "godu" ar "cieņu", jo abi jēdzieni ir cieši saistīti.

Sen nebiju saskāries ar situāciju, kad kāda medija vadība iziet uz prastu mutes aizbāšanas taktiku. Runa ir par diskusiju 30.novembrī, kuru rīkoja laikraksts "Diena" savā "viesistabā". Temats jocīgs - "Vai ES sagraus eiroskepse?" Tiku uzaicināts diskutēt ar Imantu Lieģi, kurš vada Eiropas lietu komisiju Saeimā. 

Pāris stundu pirms diskusijas vēl saņēmu žurnālistes e-pastu, kurā teikts, ka diskusiju varēs vērot tiešraidē. Tomēr izrādījās, ka tiešraide šim pasākumam "nespīd", gluži tāpat kā nebija lemts piedzīvot arī kādu dažu teikumu raksta galu par tur runāto. 

Pārlapojot ziņas par to, ka publisko izgāšanos meistaru Emīlu Jakrinu viņa dzimtā partija TB/LNNK ir nolēmusi brīdināt, nevis izslēgt, kā to ieteica darīt VL pārstāvja vadītā abu partiju apvienības Revīzijas komisija, un paziņojumus par TB/LNNK „atbildes uzbraucieniem”  VL biedriem Visvaldim Lācim un Jānim Iesalniekam, ienāca prātā kāda frāze no kinofilmas. Filmas „Gladiators” pirmajos kadros, pirms izšķirošās kaujas ar galliem, kāds padotais romiešu karavadonim saka: „Cilvēkiem taču vajadzētu saprast, ka viņi ir uzvarēti!” Uz to karavadonis atbild: „Vai tu pats to spētu?”

Šķiet neviens neapšaubīs naudas lielo lomu politikā. Tomēr ne visi mēdz atzīt kapitāla piederības izšķirošo ietekmi uz valsts attīstību, kaut gan arī šeit sakarība ir acīmredzama. Nauda ir enerģija, ko īpašnieks virza sev vēlamo rezultātu sasniegšanai. Ja Latvijā kapitāls pieder ārvalstniekiem, kolonistiem un vietējiem zagļiem, ko lepni dēvē par oligarhiem, tad nav jābrīnās, ka valsts novesta strupceļā.

Latvijas valstij nav resursu, lai veiktu visu pilsoņu īpašumu izcelsmes pārbaudi, turklāt tas arī nebūtu lietderīgi.

Ikviens būs dzirdējis gadījumus, kad jauniešiem, kas tikko beiguši studijas un vēlas uzsākt darba gaitas, ir grūti to izdarīt, jo darba devēji prasa iepriekšēju pieredzi. Izveidojas apburtais loks, kuru izdodas pārraut ar dažādām sekmēm.

Esošās politiskās partijas var sadalīt trīs grupās atkarībā no to paustajām idejām un finansējuma avotiem - Austrumu, Rietumu un Oligarhu partijās. Jāņem vērā, ka dalījums ir nosacīts, jo jebkurā partijā ir arī citus atzarus pārstāvoši politiķi vai relatīvi neatkarīgi domājošas personas. Tomēr jebkurai partijai ir arī galvenais strāvojums, kas galu galā nosaka tās politisko virzību.

Kā jau tas likumsakarīgi bija gaidāms, ir sākušies mēģinājumi "aizbāzt muti" nacionāli domājošiem kandidātiem.
Lai iepazīstinātu Zemgales apgabala kandidātus ar savām nostādnēm, esmu izveidojis savus blogus vairākos reģionālajos portālos. Starp tiem bija arī Aizkraukē bāzētā laikraksta "Staburags" interneta versija.
Jau pāris dienu pēc tam, kad tika ievietoti pirmie raksti, mans blogs pēkšņi pagaisa. Uz jautājumu "Staburaga" redakcijai, vai notikusi kāda tehniska kļūme, saņēmu šādu atbildi:

Latvijas Bankas (LB) ekonomists Mārtiņš Bitāns portālā delfi.lv nupat publicējis savu rakstu, kurā analizēta Latvijas ekonomikas virzība pēdējo divdesmit gadu laikā. Raksts ir interesants divu iemeslu dēļ - pirmkārt, kārtējo reizi ir atzīta Latvijas Bankas nespēja kontrolēt monetāros procesus, otrkārt, netieši tiek apšaubīta eiro ieviešanas lietderība Latvijā. Citādi raksts atkārto jau iepriekš paustos LB viedokļus - krīzes cēlonis esot nepareiza budžeta un strukturālā politika, pie kā vainīgas esot līdzšinējās valdības. Nevar nepiekrist, bet jautājums par LB līdzatbildību tomēr paliek atklāts.

Šī raksta mērķis nav aicināt balsot par kādu noteiktu kandidātu, bet gan sniegt vēlētājam kritērijus, pēc kuriem novērtēt partiju un deputātu kandidātu programmas, kā arī līdzšinējo darbību. Rakstā paustās idejas ir ne tikai autora, bet arī plašākas nacionāli noskaņotu jauniešu grupas domas, kas nepieder politisko partiju jaunatnes organizācijām, bet jau vairāk kā 15 gadus aktīvi darbojušies sabiedriskajā dzīvē.

Laikā, kad Latvijā atkal notiek svešu varu ietekmes sfēru pārdale, svarīgi nepazaudēt savu mērķi. Šajā ziņā var mācīties no latviešu strēlniekiem, kas I pasaules kara cīņu juceklī nezaudēja uzticību savai zemei un tautai, galu galā novedot lietu līdz cieņas pilnam rezultātam - savai valstij. Laiks iet, mainās ieroči un cīņas lauki, bet būtība paliek - uzvar drošais. Arī šodien svarīgi noticēt latviešu valstij. Par spīti tiem, kas apgalvo, ka šāds brīnums nav iespējams, un mums atliek tikai izvēlēties mazāko ļaunumu no svešzemju tirānijām.

Centrālā statistikas pārvalde nupat publicējusi datus par patēriņa cenu pārmaiņām jūlijā. Cenas salīdzinot arī jūniju atkal ir augušas, un tas nozīmē, ka no pēdējiem pieciem mēnešiem četrus mēnešus bijusi vērojama inflācija. Kaut gan salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo periodu Latvijā joprojām vērojams cenu kritums (deflācija), prognozējams, ka jau tuvākajā laikā būs cenu pieaugums arī gada griezumā.

Ziniet, runā, ka vardi varot izvārīt, ja to ieliek katlā ar aukstu ūdeni un tad pamazām ūdeni silda līdz vārīšanās temperatūrai. Varde pamazām adaptējas, kamēr izvārās. Karstā ūdenī iemesta tā sasprindzinoties un izlecot ārā. Mēģinājis neesmu, bet, ņemot vērā, ka uz šīs pasaules pamatprincipi darbojas kā lielās, tā mazās lietās, esmu drošs, ka tā ir.

Kāpēc esmu pārliecināts? Tādēļ, ka, vērojot sociālpolitiskās norises, ne reizi vien Latvijā esam pieredzējuši, kā mūs mazpamazām pieradina pie prātam neaptveramām lietām. Sabiedriskās domas "vardi" ir pamazām uzvārījuši gan attieksmē pret Eiropas Savienību, gan attieksmē pret praidiem, un pašlaik turpinās "vārīšana" attieksmei pret nacionālu valsti.

Nu kuram gan negribētos pamosties un pamanīt, ka pa nakti notikušas būtiskas pārmaiņas! Valsti vada godīgi valstsvīri, ekonomika plaukst, noziedznieki - aiz restēm.
Sasodīti maz ir to, kas apzinās, ka sociāliem procesiem, gluži kā kustībā esošiem fiziskiem ķermeņiem ir sava inerce, to, ka būtiskas pārmaiņas var notikt tikai ilgstoši uzkrājoties priekšnosacījumiem.

Savu dzīvi mēs iekārtojam, izejot no tā, kāds ir mūsu skats uz pasauli. Un vēl tiešāk - izejot no priekšstata par savu vietu starp citiem cilvēkiem. Vispārpieņemtie un dominējošie pamatprincipi, pamatvērtējumi ir tie, kas nosaka, kas ir labs un uzteicams, kas - slikts un nepieņemams.
Problēma ir fundamentāla, jo atsevišķa cilvēka, tautas un arī cilvēces eksistence ir tieši atkarīga no tā, kādas atbildes tiks sniegtas uz jautājumiem par dzīves jēgu, jautājumiem par izpratni par vēlamāko attiecību veidu ar apkārtējiem, robežu un identitātes apziņu.